Ilona. Islandes miera ostā

Ilona ir 59 gadus veca un jau astoņus gadus dzīvo Islandē. Viņa ir uzaudzinājusi piecus bērnus, un, savas meitas aicināta, pārcēlās ar vīru uz dzīvi Islandē. Audzinot piecus bērnus Latvijas mazpilsētā, ģimene bija trūcīga, un rēķinus apmaksāt bija sarežģīti. Pēc pirmā gada Islandē bija skaidrs, ka, lai cik ļoti pietrūktu Latvijas, tuvākajā laikā viņi neatgriezīsies uz dzīvošanu. Te Ilonai ir izdevies atrast mieru.

Anna Junga, Linda Marija Locika

Ilonas stāsts

Mēs te esam tīrspadsmit radinieki. Tā mēs te šeit dzīvojam. Pirmā atbrauca mana meita ar savu vīru. Pirmo gadu viņiem gāja ļoti smagi, kamēr iekārtojās, bet malači, tika uz pekām. Nākamgad arī vecākais dēls brauks dzīvot uz Islandi ar savu meiteni no Vācijas.

Pirms astoņiem gadiem man aizgāja abi vecāki. Meita mani un vīru aicināja, un mēs braucām šurp. Pirmie astoņi mēneši bija tādi, it kā mēs skrietu ar galvu sienā. Mēs nerunājām angliski, tikai latviski un krieviski. Jau visu bijām sarunājuši, lai brauktu atpakaļ uz Latviju, bet dienu pirms nopirkām biļetes, vīram piedāvāja darbu. Tā nu mēs te palikām.

Vīrs darbā iemācījās angļu valodu un tagad arī islandiski māk runāt. Es pati gāju uz kursiem, bet tie bija angļu valodā. Mācīties jaunu valodu citā valodā, ko nesaproti, bija diezgan grūti, tāpēc es beidzu iet. Ar jaunāko mazdēlu mēs runājam trīs valodās – latviski, angliski un islandiski. Dažreiz ir grūti saprasties, bet lēnā garā to varam izdarīt.

Pirms gada man bija ļoti smags infarkts. Bija palikušas desmit minūtes, ko dzīvot, labi, ka dēls izsauca ātros. Nekad nebiju iedomājusies, ka tā var būt, bet man nesāpēja. Es vienkārši sēdēju un šūpojos, dēls prasa: “Tev sāp vai kas ir?”. Es neko nesapratu. Atbrauca ātrie, aizveda uz slimnīcu, izrādījās, ka plīsums sirdī. Saoperēja un tagad viss kārtībā.

Es vienmēr esmu bijis mājas cilvēks. Kolekcionēju un krāju lietiņas. Piekārtoju māju, ja mani nesauktu neviens nekur, tad es labprāt dzīvotos pa māju.

Islandiešu svētkus mājās mēs nesvinam, bet latviešu gan. Mēs cenšamies svinēt Jāņus, jo vīrs un dēls ir Jānis, radu lokā ir arī Līga. Mēs braucam svinēt uz vietu, ko saucam par zaķīšiem, jo tur tiešām ir daudz žaķīšu. Kad sadzimst maziņie, tad visi brauc un skatās, kā viņi ļepato. Tur ir ļoti skaisti, ir nojumīte, kur grilējam, spēlējam spēles un svinam. Atceros, kā tur sēdēju, un uz brīdi bija pilnīgs miers un klusums. Kaut gan vispār Islandē kopumā ir kluss un mierīgs.

Reijkavīkā uz katriem Jāņiem ir latviešu saiets. Akureirī pirms Covid-19 bija saieti visu tautību pārstāvjiem. Bija pasākumi, kur visi taisīja savus nacionālos ēdienus. Tas bija kā tirdziņš - par brīvu ej un apmainies pieredzē. Tad bija iespēja visiem visu nogaršot. Radās saliedētības sajūta. Tagad esmu dzirdējusi, ka ir apņemšanās uzrīkot līdzīgus pasākumus.

Cilvēks šeit ir ļoti kluss. Piemēram, te neredzēsi uz ielām klaiņojošus suņus, kaķus. Neredzēsi pārāk daudz iedzērušu cilvēku. Bezpajumtnieku arī nav.

Islandieši neizņemamas neko. Paši krīt krīzē un paši ar saviem spēkiem kārpās ārā. Viņi arī atradīs, kā visu pielietot. Es zinu, ka daži izmanto karstos avotus, lai ceptu maizi. Nereti tie, kas lasa pudeles depozītam, ir pat ļoti turīgi, bet tā ir lieta, ko šeit dara visi.

Godīgi teikšu, ka man kā vecāka gadagājuma cilvēkam ļoti pietrūkst Latvijas, bet to, kā es dzīvoju Latvijā ar saviem pieciem bērniem, es vairs nevarētu atkārtot.

Latvijā mums Cēsīs iedeva sociālo dzīvokli trūcīgo mājā. Bijām no dzīvokļa prom trīs mēnešus un rakstījām visādus līgumus, ka pagaidām tur neviens neatradīsies. Mēs atbraucām mājās, un saņēmu rēķinu par ūdeni un elektrību. Es tur nebiju bijusi. Iebraucu parādos, jo tādu summu dotajā brīdī nevarēju nomaksāt. Galvenais, ka domē neatradās neviens no maniem rakstītajiem papīriem. Gāju un strīdējos, raudāju, bet nekā.

Es varu teikt, ka te ir fantastiski cilvēki. Vienmēr samidīgi un nekad neko sliktu par tevi neteiks. Man visvairāk patīk, ka šeit bērni un invalīdi ir augstā cieņā. Ja tu, nedod dievs, viņiem pāri nodarīsi, tad par to būs jāmaksā. Arī darba vidē tu esi pasargāts no jebkāda veida vardarbības vai izmantošanas. Darba devējs rūpējas, lai tev ir viss nepieciešamais ērtai ikdienai.

Skatīt citus Islandes latviešu stāstus