Ilze un Gaidis. Celies augšā, braucam pirkt tev māju!

Ilze un Gaidis, kā viņi paši sevi raksturoja, bija “pavisam jauni gurķi”, kad 2008. gada martā, lai nomaksātu paņemtos kredītus, devās uz Islandi darba meklējumos. Tajā brīdī viņiem šķita, ka ar deviņiem mēnešiem pietiktu, lai nopelnītu vajadzīgo summu un atgrieztos Latvijā.

Stāstu veidoja, filmēja un montēja Mārtiņš Grāvītis, foto - Reina Iesaliņa un Rihards Slišāns, intervēja Laila Kaļiņina

Tas, ko viņi neparedzēja, bija pasaules ekonomiskā situācija, kas 2008. gada rudenī nu jau bija paspējusi skart absolūto vairākumu pasaules, ieskaitot Latvijas un Islandes iedzīvotājus. Krīzes iespaidā Gaidis zaudēja darbu, un, kā stāsta Ilze: “Līdz kaut kādam 2010. gadam, kad mans vīrs dabūja darbu, mums vienkārši bija izdzīvošanas režīms, mēs dzīvojām tur, kur mēs varējām dzīvot, vienkārši izdzīvot.” Ap šo pašu laiku viņi iepazina cilvēku – Islandieti Steiniju, - kurš vēljoprojām ir viņu lielākais atbalsts Islandē: “Kā mēs smejamies, viņš mūs neoficiāli adoptēja.” Steinijs bija pārvaldnieks viesu namā, kurā šajā laikā bija apmetušies Ilze un Gaidis. No sākuma viņš palīdzēja, piedāvājot darbu, pēc tam palīdzēja atrisināt dažādus legālos un birokrātiskos jautājumus.

Pēc ierašanās Islandē Ilze sāka rakstīt blogu, “Pirmie ieraksti bija tīrs teksts, bez nekā īpaša un bija tāda atsaucība! Pirmajā mēnesī blogu apmeklēja 15 000 cilvēku, kas man likās pilnīgs – WHAT?” Blogā, kuru Ilze nu jau ir beigusi papildināt, viņa rakstīja par došanos uz Islandi, kā arī par Ilzes un Gaida sākotnējām gaitām pēc aizbraukšanas no Latvijas. Tā kā blogam bija ievērojama atsaucība, Ilze turpināja to rakstīt arī par viņu ikdienu. Šādā veidā Ilze neapzināti kļuva par tādu kā Islandes vēstnesi latviešiem, kura savā blogā, sociālajos medijos, kā arī tradicionālajos medijos informēja latviešus par aktualitātēm Islandē.

Domas par atgriešanos Latvijā Ilzi un Gaidi pameta pakāpeniski: “Es teikšu godīgi ar katru gadu tās palika mazākas. Un kā viena no lietām bija, ka mēs ļoti sapņojām par savu dzīvesvietu, par tādu, kas piederētu mums. Un tas bija diezgan nejauši. Mums bija tāds periods dzīvē, kad mēs atdevām visus parādus, kas bija jāatdod, tad mums nauda sāka krāties un mēs nolēmām aprecēties, uztaisīsim svētkus sev, svētkus saviem mīļajiem un pēc kāzām domāsim, ko tad mēs darīsim, jo bija piedāvājumi – vīra brālis aicināja, lai mēs braucam uz Angliju, mana draudzene aicināja, lai mēs braucam uz Norvēģiju, cita draudzene aicināja, lai mēs braucam uz Vāciju, mēs tā kā domājām par Latviju.” Neilgi pēc kāzām viņu sapnis par sev piederošu dzīvesvietu piepildījās. Ilze internetā atrada interesantu sludinājumu par mājas pārdošanu, tāpēc izlēma konsultēties ar Steiniju – viņu Islandes “audžutēvu”: “Tā bija kaut kāda ceturtdiena. Un sestdienā vīram no rīta zvana telefons – halo, tu guli? – viņš saka – nu, jā – celies augšā, braucam pirkt tev māju.”

Ilze un Gaidis nesen atteicās no Latvijas pilsonības. “Man bija milzu pārdomu brīdis. Ko darīt? Tad es izlēmu, ka piederību man neviens nevar atņemt, bet no tās juridiskās saistības es izlēmu atteikties”. Bet gan Ilze, gan Gaidis atzīst, ka iemesls tam nav negatīva attieksme vai sajūtas par Latviju: “Mums nav naida, aizvainojuma, ka Latvija būtu vainīga, ka mēs dzīvojam ārzemēs. Tā ir mūsu pašu izvēle un atbildība un mēs nejūtamies piespiesti. Ja mēs tiešām būtu gribējuši atgriezties, mēs būtu atraduši veidu. Mums nebija īstas gribēšanas un mēs neesam īsti to nožēlojuši”. To apstiprināja arī tas, kā viņi nosodīja cilvēkus, kuri tomēr tur ļaunu prātu pret Latviju. Ilze skaidroja, ka tāpēc viņi ir atsvešinājušies no Latvijas informācijas telpas: “Mēs mēģinām īpaši nesekot, kā, lai saka, parastajām ikdienas ziņām un nesalīdzināt. Man šausmīgi krīt uz nerviem aizbraucēji, kuriem vienmēr ir viedoklis”. “Ļoti, ļoti kaitina, kad citi, tie, kas ir aizbraukuši no Latvijas, ir “baigi foršie” un saka, ka Latvija ir sūdu bedre,” piebalsoja arī Gaidis.

Tagad abi jau vairākus gadus dzīvo Keflavīkā, kur audzina arī savas divas atvases - meitu Katrīnu un dēlu Aleksandru. Ģimene pavada savu brīvo laiku gan mājās, veicot mūžīgo remontu, mājas uzlabojumus, kopjot dārzu un siltumnīcu, gan izpētot Islandes salu. Jau kādu laiku ģimene ir misijā - apmeklēt visus Islandes iekštelpu peldbaseinus, kuri, kā Ilze piebilst, ir liela daļa no Islandiešu kultūras.

Arī futbols ir ģimenes kopīgais hobijs - Gaidis un Aleksandrs ir kvēli Manchester City fani un Katrīna aktīvi apmeklē futbola treniņus un piedalās turnīros. Nesen Ilze un Gaidis pirmo reizi atveda bērnus arī uz Latviju, kur bērni iepazinās ar vecāku dzimtajām vietām un latviešu kultūru.

Foto ar stāsta autoriem

Skatīt citus Islandes latviešu stāstus