Fotostāsts. Salauzt aukstumu

Nez kāpēc šķiet, ka, piemēram, zilonis īsti nejūt, ja nu kaut kur noskrāpējas viņa lielais gurns, vai kaut ko apgāž dibens – jo ķermeņa daļas ir gluži vai atsvešinātas un klātas biezu ādu. Kādā dzīves brīdī es sajutos līdzīgi un nolēmu kaut ko darīt, lai atkal sajustos vienā gabalā.

Vasaras izskaņā sāku regulārāk iet ūdenī un kaut kas tur ir... Ir mazliet jāsalauž raksturs, bet, kā runā – viss esot galvā... Ūdenī es drīzāk aizpeldu mūzikā un izelpoju visu, ka pat šķiet, ka paņemu pauzi no visas pasaules. Kad tas darīts un iznāc krastā, dzimst tāda "šeit un tagad" apziņa. Slauki svilstošo ādu un nez kādēļ sajūties stiprs – kā būtu salauzis ne tikai raksturu, bet visas pasaules aukstumu. Iekšēji dzimst neliels prieks, kuru tikai vairo samulsušās sabozto makšķernieku un suņu saimnieku sejas. Tādas tās dzīves mazās uzvaras...

Autore: Baiba Laganovska