Vai ir dzīve pēc derīguma termiņa?

Kad mājā ir izdzīvota dzīve, vai tu atskaties, kas tur ir palicis pēc tevis? Vai tev būtu interesanti, atrodoties telpā, atskatīties uz to, kā tā mainījusies laika gaitā? Lai kā mēs vēlētos izzināt, kā viss izskatījies pirms 10, 20 vai 50 gadiem, mums nav iespējams atgriezties laikā, taču varam to redzēt bilžu un video liecībās. Ja paveicas, tad tu vēl vari apskatīt vietas, kur dzīve apstājās pirms kāda laika, kā dzīvu foto liecību.

Reinis Bergs, Studentu medijs Skaļāk

Pamestas vietas pievelk īpaši tos, kas vēlas sajust vēstures elpu, mistiku, ko apvij tukšas telpas un pamesti gaiteņi, un auru, ko rada aizgājušais. Gandrīz ikviens vēlas ielūkoties un apskatīt novārtā atstātas ēkas, kur kādreiz ir bijusi skola, vietas, kur sportisti ir trenējušies olimpiskajām spēlēm, un sanatorijas, kur atpūtušies bagāti kungi. Ar fotostāstā iemūžināto aicinu uz sarunu par to, kāpēc vietas tiek pamestas, kādu vēstures mantojumu tās atstāj un kāpēc tās ir jāsaglabā nākamajām paaudzēm. Katru dienu tiek celtas jaunas ēkas, ik dienu kāda vieta tiek pamesta un kāda māja nojaukta, bet tieši mēs tās varam saglabāt, un fotogrāfijas ir viens no veidiem, kā atdzīvināt šo vietu stāstu. Turklāt vietas, ko varam iemūžināt šodien, var nebūt apskatāmas rīt.

Kas valdzina? Uz šādu jautājumu katrs pamesto vietu tūrists atbildēs citādāk, vieni minēs zinātkāri, vēlmi uzzināt par šo vietu vēsturi un notikumiem. Citus valdzina šausmīgie skati, gruveši un traģēdiju sekas, kas neatstāj vienaldzīgas emocijas. Kādam sajūta un adrenalīns, ka tas ir aizliegts, būs pārāka par visiem citiem iemesliem.

Mani personīgi vienmēr ir pievilkušas pamestas ēkas, mistika un vēlme uzzināt, kas ēkā noticis pirms laika, varbūt tā ir spocības sajūta vai azarts, kas liek ielūkoties tumšajos nostūros. Ideja radās visai nejauši, kad laukos aizbraucu uz pamestu skolu. Toreiz nodomāju, ka šī ēka nemaz neizskatās pēc skolas, un līdz ar šo domu sapratu, ka noteikti vēlos parādīt šādas vietas arī citiem. Pamestu vietu fotogrāfiju pievilcību ir pētījusi Antuanete Viljamsa, kura atklāj, ka bieži māksliniekos jeb fotogrāfos pavīd atziņa, ka “mēs savā diženumā esam īslaicīgi, un kādu dienu mūsu straumes kļūst sausas, atstājot tikai klātbūtnes paliekas (..) Tā ir būtība visam, kas ir un būs, un rezultāts ir skaudra māksla”. Jāpiekrīt, ka arī man šīs domas bija sākums projektam – fotostāstu sērija par pamestām vietām Latvijā, vietām, kuras droši vari apmeklēt arī tu! 

“Mēs savā diženumā esam īslaicīgi, un kādu dienu mūsu straumes kļūst sausas, atstājot tikai klātbūtnes paliekas.”

Par pamestām vietām Latvijā interesējas ne viens vien entuziasts, tāpēc ir radusies interneta vietne, kurā jebkuršs var ievietot informāciju par šādām vietām, pievienot foto materiālus un izzināt citus objektus, ko vēlētos apskatīt. Pamestu vietu medības ir atsevišķs tūrisma kults, kas ļoti pievilina ar azartu, jo vieta, kurā kāds cilvēks pabija vakar, var vairāk nebūt pieejama. Vai tu vēlētos būt pēdējais, kas spēris kāju kādā kungu sanatorijā vai citā vēstures stāstu apvītā vietā?

Radošajā darbā viens no maniem mērķiem bija pamestos objektus atspoguļot tādās fotogrāfijās, kas rada noslēpumainību, kas rada interesi neatklājot visu un aicina cilvēku pašam doties izpētē. Lai to panāktu fotogrāfijas uzņēmu melnbaltas, izmantojot dūmus no dūmu svecēm kā papildinājumu, lai sasniegtu vēlamo efektu. Var vilkt līdzības ar Kītu Dotsonu, kurš ir atzinis, ka izvēlas melnbalto fotogrāfiju, lai vairāk atspoguļotu pamestību un spocīguma sajūtu. Dūmus izvēlējos, lai radītu skatītājam izgaistošu vietu sajūtu. It kā šī vieta izkūpētu. Pēc laika šī vieta var pazust ne tikai kā nozīmīga apskates vieta, bet arī izgaist no graustu kartes. Lielākā daļa fotogrāfijas ir veiktas no ēku ārpuses, lai šo vietu interesentiem nelaupītu pašam iespēju ielūkoties tajās.

Lielākā Grenču skolas daļa bija izdemolēta, tur bija bija arī degšanas pēdas. Izskatījās, ka šobrīd skolu izmanto jaunieši kā vietu, kur pavadīt laiku. Grenču skola celta 1880. gadā skolas vajadzībām, taču likvidēta 1998. gadā, īslaicīgi skolas telpās bijusi arī internātskola.

Murjāņu kamaniņu trase bija viena no retajām vietām, kuru bija iespējams izstaigāt visu. Trase būvēta 1978. gadā. Tā izmantota gan treniņiem, gan sacensībām, bet pēc 10 gadiem to atstāja novārtā, un uzcēla modernu kamaniņu trasi Siguldā.

Daļa no Odzienas pils ir sabrukušā stāvoklī un nenoliedzami ir bijusi pamesta gadiem, kā arī nožogota drošības apsvērumu dēļ. Par pārsteigumu ne tikai man, bet arī vietējiem iedzīvotājiem, pils daļā, kas vēl nav iebrukusi, notika kāzas.

Vestienas luterāņu baznīca celta 1744. gadā. Lai gan baznīca skaitās pamesta kopš tā nodega 1974. gadā un netika atjaunota, baznīcas apkārtne ir kopta, un pēc stūrī noliktiem soliņiem var spriest, ka reizumis tur notiek arī dievkalpojumi. Baznīca pirms nodegšanas iemūžināta arī spēlfilmā “Mērnieku laiki”.

Dižstendes kultūras nama masīvie logi radīja īpaši nozīmīgas ēkas iespaidu. Vietējie iedzīvotāji minēja, ka bijusi doma atjaunot ēku un izveidot sporta zāli, taču iebrukuši griesti, līdz ar to šobrīd nekas tur nenotiekot.

Staiceles papīrfabrika celta no 1898. gadā. Pēdējo fabrikas telpās esošo uzņēmumu likvidēja 2003. gadā. Papīrfabrika bija viens no galvenajiem ienākuma avotiem daudziem Staiceles iedzīvotājiem. Tāpēc ap fabriku tika būvētas mājas un izveidota pilsēta.

Viena no saistošākajām vietām bija Puikules dzelzceļa stacija, kas, lai gan izdemolēta, ir apskatāma pilnībā. Stacijas ēka būvēta padomju laikā piecdesmito gadu beigās, bet divtūkstošo gadu sākumā slēgta, pārtraucot dzelzceļa satiksmi. Vietu nenorobežo nekādi žogi, tā brīvi apskatāma jebkuram.