Skip to main content

Vārds un gaisma – dzeja ciāna krāsā

vizuāli stāsti

Kas ir cianotipija? Šis ir viens no pirmajiem jautājumiem, ko saņemu, kādam stāstot par savu bakalaura darbu – cianotipijas fotogrāfiju sērijas izveidi dzejoļu krājuma vizuālajam noformējumam. Saprotams, ka cianotipijas fotogrāfija ir samērā maz zināms analogās fotogrāfijas žanrs, tāpat kā daudzi citi analogās un eksperimentālās fotogrāfijas žanri, kurus nezina tie, kuri ikdienā fotografē vienīgi ar mobilo telefonu.

Valdis Skerškāns, Studentu medijs Skaļāk

lietussargs_1 copy.jpg

Kas tad īsti ir cianotipija (cyanotype)? Tā ir analogās fotogrāfijas tehnika, kurā tiek izstrādāts gaismas jūtīgs materiāls attēla iegūšanai. Šī materiāla iegūšanai tiek izmantots cianotipijai raksturīgais ķimikāliju – dzelzs amonija citrāta un kālija fericianīda maisījums, kurš tiešas saules gaismas vai UV starojuma lampas iedarbībā reaģē un rada ciānzilu krāsu. Angliski cianotipiju dēvē arī par blueprint fotogrāfiju (tulkojumā – rasējums).

Kādēļ izvēlējos tieši cianotipiju? Jāsāk ar to, ka mana interese par cianotipijas fotogrāfiju bija viens no stūrakmeņiem darba idejas tapšanā, un to arī aprakstu darbā.

Šī darba kontekstā būtiski arī būtu precizēt, kas tad īsti ir fotogrāfija? Franču literatūrkritiķa un semiotiķa Rolāna Barta (Roland Barthes) un ebreju izcelsmes amerikāņu esejistes un literatūrkritiķes Sūzenas Sontāgas (Susan Sontag) darbos atrodamie skaidrojumi paver filozofiska skatījuma iespējas un dziļus kontekstualizēšanas pamatus. No praktiskajiem skaidrojumiem vienkāršākais būtu – fotogrāfija ir attēla iegūšana izmantojot gaismu jeb burtiski tulkojot no latīņu valodas – gleznošana jeb zīmēšana ar gaismu. Nākamais jautājums, kas rodas – kā tieši rodas vai kas ir attēls? Gaismai krītot uz kādu objektu, tā atstarojas no objekta un nonāk skatītāja uztverē. Atkarībā no objekta struktūras un formas, biezuma un ķīmiskām sastāvdaļām un tā tālāk, gaisma tiek lauzta jeb atstarota no virsmas un atkarībā no minētajiem parametriem attēls jeb tas, ko mēs redzam, iegūst savu formu, savu krāsu, savu struktūru, kā arī veido savu novietojumu mūsu uztveres telpas dimensijās. Bez gaismas nav attēla. Un kas tad ir gaisma? Cilvēks savas attīstības gaitā ir iemācījies veidot mākslīgo gaismu, sākot ar ugunskuru un svecēm, un beidzot ar elektroenerģijas izmantošanu – mākslīgiem gaismas avotiem, taču pašos pamatos lielākais gaismas avots vēl joprojām ir dabiskā gaisma. Dabiskā gaisma ir kosmisko gaismas avotu izstarotā gaisma. Tuvākais zemei un lielākais, kā arī mūsu dzīvei nozīmīgākais, protams, ir zvaigzne, kuru esam nosaukuši par Sauli. Līdz mums nonāk arī citu zvaigžņu gaismas, citu sauļu gaismas, vienīgi, tā kā šī zvaigzne – Saule – ir tik spēcīga un atrodas tik salīdzinoši tuvu mūsu zemei, salīdzinājumā ar citām, tad dienas laikā tās gaisma stipri pārspēj pārējo zvaigžņu gaismu. Savukārt, naktīs, kad saules gaisma neaizklāj debesis, varam vērot arī citu zvaigžņu gaismu, kas līdz mums nonāk. Sanāk, ka attēls būtībā ir zvaigznes gaismas atstarojums pret kādu fizisku objektu mūsu redzes laukā. Līdz ar to - fotogrāfija ir šīs zvaigznes gaismas notveršana uz gaismas jūtīga materiāla.

Vēl viens būtisks elements mana bakalaura darbā veidošanā ir daiļliteratūras teksts. Ir viegli apzināties, bet samērā grūti konkrēti definēt – kas īsti ir dzeja? Es neesmu dzejnieks, taču balstoties uz fenomenoloģijas būtību, varu mēģināt definēt savu skaidrojumu dzejai, vadoties pēc savas uztveres un izpratnes. Dzeja ir personīgu domu atainojums izteikts liriskā formā, valodas izmantošana tēlu radīšanai. Tā kā dzejas tekstus nevar atdalīt no tās autora pieredzes un pasaules skatījuma, dzejā īpaši būtiska ir autora loma. Dzeja manā skatījumā ir personības spogulis, kāda indivīda skats uz sabiedrību vai uz pasauli kopumā, jo dzeja mēdz stāstīt par ļoti daudz ko. Daiļliteratūras valodas stilā autori mēdz spēlēties ar vārdu nozīmēm, pārvarot izaicinājumu – paskaidrot vai nodot lasītājam kādu sajūtu, faktiski veidojot pasaules ainu vai attēlojumu burtu un zīmju valodā. Ja salīdzina dzeju un attēlu, tad dzeja uzbur autora prātā esošu pasaules ainu, kamēr attēls visbiežāk ataino kādu reālu pastāvošu fizisku objektu vai vairākus objektus, bet nesniedz nekādu paskaidrojumu par tiem. Šis lielā mērā izskaidro to, kādēļ teksts un attēls var kopā veiksmīgi darboties un viens otru papildināt.

putns un jura2 copy.jpg

maaja copy.jpgscan_portrets copy.jpgpile copy.jpg

Jau iepriekš pieminētā fenomenoloģija man noderēja gan kā iedvesma fotogrāfiju radīšanā, gan darba strukturizēšanā. Darba gaitā padziļināti interesējoties par katru no šiem fenomeniem – par cianotipijas fotogrāfiju un tās rašanos, un par dzeju, izskatot daudzus dzejas krājumus, pētot tajos teksta un attēla mijiedarbību. Rakstot darbu, nonācu pie interesanta un zīmīga novērojuma, kas vēlreiz pārliecināja par intuitīvi izvēlētās darba tēmas nekļūdīgumu. Cianotipijas process ir viens no pirmajiem, kas tika izgudrots analogās fotogrāfijas iegūšanai. Cianotipijas ķimikāliju kombinācijas autors ir angļu zinātnieks Džons Heršels (John Herschel), kurš pamatā aizrāvās ar ķīmiju un astronomiju. Kas pats par sevi ir zīmīgi, jo, kā jau iepriekš tika secināts – fotogrāfija ir noķerta zvaigznes gaisma. Heršels savu izgudroto fotogrāfijas procesu nodeva britu botāniķei Annai Atkinsai (Anna Atkins), kas tiek uzskatīta par cianotipijas fotografijas aizsācēju - viņa sāka veidot augu nospiedumus jeb fotogrammas. Annas Atkinsas izdotā grāmata "Britu aļģu fotogrāfijas: Cianotipijas impresijas" (“Photographs of British Algae: Cyanotype Impressions”) ir pirmā fotogrāmata pasaules vēsturē, kas ir vēl viens zīmīgs fakts. Mani interesantie atklājumi vai zīmīgie vēstures krustojumi turpinājās. Heršels arī ir bijis labs paziņa indiešu izcelsmes britu fotogrāfei Džūlijai Mārgaretai Kameronai (Julia Margaret Cameron), un Kamerona tika pie sava pirmā fotoaparāta un sāka uzņemt fotogrāfijas, tieši pateicoties Heršelam. Zīmīgi tas ir tāpēc, ka pasaulē pirmā grāmata, kurā ir izmantotas fotogrāfijas dzejoļu krājumā, ir Viktorijas laikmeta dzejnieka Alfrēda Tenisona (Alfred Tennyson) grāmata "Karaļa idilles" (“Idylls of the King”), un šīs fotogrāfijas veidoja tieši Kamerona.

Īsāk sakot, šī darba tapšanai visas zvaigznes bija sastājušās veiksmīgi.

Mana bakalaura darba pamatvērtība ir intereses atjaunošana par analogo fotogrāfiju, kas mūsdienās ir svarīga, jo tā palīdz vairāk domāt par fotogrāfijas procesu un to, ko tad īsti cenšamies attēlot. Šis jautājums ir aktuāls mūsu digitālajā laikmetā, kurā pastāv liels risks noslīkt informācijas un attēlu gūzmā. Patērnieciskā kultūra ir balstīta tikai un vienīgi šodienas ātrajā dzīves ritmā. Analogā fotogrāfija liek vairāk domāt par kontekstu - pagātne, tagadne un nākotne. Dzeja, kas arī pamazām atgūst savu aktualitāti, gan uzturot dzīvu valodu caur tās pielietojumu, gan arī interesi par kultūru un sociālajiem procesiem, palīdz cilvēkiem uzturēt savstarpēji cilvēcisku saikni. Šajā digitālajā laikmetā šī saikne ir apdraudēta.

Darba gaitā svarīgs bija radošā koncepta izstrādes un realizācijas process. Tā kā darbs ir mans un dzejnieces Alises Mētras kopdarbs, sadarbības process bija viens no atslēgas elementiem gan radošās koncepcijas veidošanā, gan iedvesmas gūšanai, kā arī pašu māksliniecisko darbu izstrādē. Man kā fotogrāfiju autoram bija svarīgi, lai šie cianotipijas procesā iegūtie attēli atbilstu dzejoļu krājuma idejiskajiem virzieniem, papildinātu dzejas rindas un saspēlē veidotu pilnvērtīgāku uztveres iespēju krājuma lasītājiem. Saskaņā ar amerikāņu semiotiķa Džeja Lemkes (Jay Lemke) aprakstīto teksta un attēla reizinājuma efektu – reizinājuma gadījumā ir notikusi rezonanse, un ir radies kaut kas vairāk nekā tikai to kopums. Būtiski bija panākt to, lai lasītāji ieraudzītu attēlu, kas papildina tekstu, un izlasītu tekstu, kas papildina ieraudzīto attēlu. Darbu tapšanā lielā mērā palīdzēja tas, ka ar dzejnieci kā fotogrāfs jau veiksmīgi sadarbojies vairākus gadus.

Veidojot radošo darbu jārēķinās, ka radoša darba izstrādei ir jāiegulda pietiekami ilgs laiks. Radošo procesu palīdzēja strukturēt vizuālās komunikācijas speciālista Bū Bergstrema (Bo Bergström) ieteikumi – darba sadalīšana vairākos noteiktos posmos. Darba procesā dzejniece pildīja pirmā novērotāja jeb kritiķa lomu, un, tā kā tas ir viņas pirmais dzejoļu krājums, kuru varētu raksturot kā dokumentālu, vairākos izstrādātajos attēlos izvēlējos attēlot arī pašu dzejnieci, gan veidojot burtiskus portretus, gan ainas un stāstus ar dzejnieces līdzdalību.

Stāstot citiem cilvēkiem par savu bakalaura darbu un saņemot jautājumu, kas ir cianotipijas fotogrāfija, visvienkāršākais paskaidrošanas veids ir parādīt šos attēlus. Domājot par potenciālajiem Alises Mētras dzejas krājuma lasītājiem – ir skaidrs – katrs šajā komunikācijā uztvers kādu sev aktuālu tēmu vai domu. Balstoties uz iegūtajām atsauksmēm, uzskatu, ka mana bakalaura darba mērķis ir sasniegts. Cerams, ka manam darbam būs praktisks pielietojums – ka tas palīdzēs dzejniecei publicēt šo nozīmīgo debijas dzejas krājumu “Un tad tu pierodi”.

acs_1 copy.jpgatvalinajumu no sevis1(1) copy.jpgjaunais ar zemeni1 copy.jpgskunis1 copy.jpg


Rakstu veidojis Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmas "Fotogrāfija" students Valdis Skerškāns, izstrādājot bakalaura darbu “Cianotipijas fotogrāfiju sērijas izveide dzejoļu krājuma vizuālajam noformējumam. Radošais darbs.”