Fotostāsts. Ielas kaķi

Katru gadu uz ielām nonāk kaķi, kurus izmet no mājām, atstāj uz ielas vai dzīvo uz tās kopš dzimšanas.

Patversmēs strādājošais personāls cenšas šo skaitu samazināt, paņemot no ielām ievainotus vai novārgušus kaķus, kā arī veicot ielas kaķu sterilizācijas programmas, tomēr daudzu cilvēku bezatbildības dēļ šīs patversmju pūles ir veltas.

Latvijā bez pajumtes ir ne tikai kaķi, bet arī suņi. Lai arī mēdz būt problemātiskas situācijas, kad agresīvi ielas suņi uzbrūk gan cilvēkiem, gan citiem mājdzīvniekiem, to populācija ir mazāka nekā ielas kaķu, tādēļ saskaroties ar izvēli, kāda bija jāveic “Dzīvnieku draugs” patversmei, kad nepietiekamu naudas līdzekļu dēļ nebija iespējams uzturēt abus dzīvnieku veidus, patversmes vadītāji izvēlējās par labu kaķu uzturēšanas turpināšanai.

Dzīve uz ielām ir skarba visām dzīvajām radībām. Ēdiens ikdienā ir privilēģija, tāpat kā siltums un sausums. Kaķi, būdami patstāvīgas un neatkarīgas būtnes ar labiem pašsaglabāšanās instinktiem, ir spējīgi atrast kādu mājas pagrabu vai caurumu, kur nolīst un izdzīvot. Taču daži cilvēki uzskata ielas kaķus par nevēlamiem savu māju apkārtnē un cenšas izdarīt visu, lai liegtu dzīvniekiem patvērumu. Šādiem cilvēkiem ir arī pretstats-cilvēki, kas ikdienā baro ielu kaķus un nodrošina tiem siltu patvērumu ziemas aukstajos mēnešos vai atkušņa slapjajās dienās. Šo ielas kaķu starpā ir novērojama brālības izveide, jo katrs no tiem zina, cik grūti ir vienam uz ielas izdzīvot.

Patversme, protams piedāvā kaķiem pajumti, veselības aprūpi un citas nepieciešamās lietas, tomēr atšķirībā no ielas kaķiem patversmē dzīvojošo kustība ir ierobežota un adopcija nav garantēta. Par spīti atraidījumiem patversmes kaķi nezaudē dzīvesprieku un tiek apgādāti ar rūpēm un mīlestību, ko viens aprūpētājs var sniegt pāris desmitiem kaķu vienlaikus.

Autore: Emīlija Radzeviča