Fotostāsts "Recollection" 

            Vārds "recollection" nozīmē atgādinājums, atmiņas, atminēšanās. Salikt kopā vairākas detaļas, kas veido kopējo bildi. Kā, piemēram, foto albums vai biogrāfiska grāmata. Tāpat arī šis fotostāsts ir kā kolekcija ar dažādām vietām un detaļām, kas man atgādina par manām dzimtajām mājām Jēkabpilī.

            Lai gan jau ilgi tur nedzīvoju, tomēr vienmēr ar prieku atceros, kā tur pavadīju savu bērnību. Rudenī, dauzoties pa lapām un peļķēm – atceros, kā ar klases biedriem devāmies ārā starpbrīžos un mēģinājām saskaitīt, cik krāsas varam ieraudzīt un kurš atradīs lielākās lapas. Pirmajās ziemas dienās tradīcija bija visu pagalmu izrotāt ar sniega eņģeļiem. Vēlāk devāmies šļūkt no kalniņiem, kuru mums apkārt netrūka. Katra brīvdiena pagāja ar kādu plēves gabalu rokās un kamēr vien visas drēbes palika slapjas. Pēc tam, protams, atlikušais vakars tika pavadīts sēžot uz krāsns un sildot kājas. Pavasaris, kā jau visur, ir darbīgs laiks. Bija jādara daudz mājas darbi, protams, no kā es centos izvairīties. Beidzot atkal varēja rāpties uz jumtiem un kokos, meklēt pirmos krokusus un doties pārgājienos. Bet vasaras bija vislabākās, jo ilgi varēja palikt augšā, tas nozīmē – vairāk laika nedarbiem. Daudzas naktis es pavadīju pagalmā, guļot teltī. Ar vectēvu mums patika doties garos izbraucienos ar riteņiem uz ezeriem un mežiem. Vasarās pārtiku tikai no dārzā izaugušiem gardumiem. Daudz laika pavadījām, pētot visādas pamestas vietas, mājas, dauzoties pa pļavām un spēlējot sporta spēles. Likās, ka nekā netrūkst.

            Esmu uzbūrusi jums diezgan jauku ainavu, kurā man pašai patīk pakavēties, taču pēdējos gadus esmu pamanījusi diezgan lielas izmaiņas šajā pilsēta un pieņemu, ka tā tas ir ne tikai Jēkabpilī, bet daudzās citās mazākās Latvijas pilsētās. Nedzīvojot tur, grūti komentēt vai izmaiņas ir labas vai sliktas, bet mani novērojumi ir tādi – ielas paliek arvien tukšākas un vientuļākas, daudzi mazie uzņēmumi tiek slēgti, bet tā vietā ceļ jau trešo lielveikalu. Staigājot pa ielām, iespējams satikt ģimenes ar bērniem, bet tomēr visbiežāk varēs redzēt cilvēkus gados. Painteresējoties vairāk, izrādās, ka liela daļa ir aizbraukusi uz citam Latvijas pilsētām vai ārzemēm. Problēma, ar ko saskārās arī mani ģimenes locekļi – darba trūkums, īpaši sievietēm. Protams, vienmēr var strādāt vienā no jaunajiem lielveikaliem, tomēr attīstībai tur vietas nav. Viens no iemesliem, kādēļ es pati uz turieni dodos ar vien retāk, vienkārši ir garlaicīgi. Pasākumi, kas notiek ir paredzēti ģimenēm vai senioriem, ir viens klubs, pāris ēstuves un sporta skola. Protams, neskaitot Kena parku ar zelta tualeti, bet to sapratīs tikai "savējie".

            Mana vēlēšanās būtu – kaut šī pilsēta varētu saglabāt to šarmu, kas bija, kad vēl es tur dzīvoju. Pilsētai, protams, ir jāattīstās, bet, darot to nepareizi, mēs kaut ko pazaudējam. Tagad atbraucot, mani mēdz pārņemt grūtsirdība, tomēr ticu, ka visu vēl var mainīt, strādājot kopā. Dažreiz tiešām ir jāatceras un jāsaliek detaļas, lai veidotos viena kopējā bilde par to, kādu pilsētu mēs vēlētos nākotnē redzēt. Par šīm lietām vajadzētu runāt un sapņot arvien vairāk, tad nu šim ir veltīts mans fotostāsts.

Autore: Ieva Kalniškāne