Dokumentāls fotostāsts. Dzirkrogā – klusums

Kopš seniem laikiem nemitīgi ir notikusi cilvēku migrācija no laukiem uz pilsētām, no valsts uz valsti. Migrācija ir izmainījusi daudzu valstu kartes, cilvēki dodas labākos dzīves meklējumos, atstājot savus dzimtas īpašumus, viensētas, mājlopus un ģimenes.

Statistikas dati liecina, ka  valstī emigrācija ir ļoti aktuāla problēma, var teikt - kliedzoša. Sevišķi sāpīgi, ka Latviju brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā (galvenokārt finansiālu apsvērumu dēļ) pamet jaunā paaudze, t.i. darbspējīga vecuma iedzīvotāji (20-39 gadi), neredzot perspektīvu turpināt savu dzīves ceļu dzimtenē, bet dodas prom uz ārvalstīm labākos dzīves meklējumos, uz ekonomiski stabilākām valstīm. Televīzijā redzētā dokumentālā raidījumā, atainots pētījums, proti, Latvija ir trešā vieta Eiropā, no kuras izbraukuši visvairāk pamatiedzīvotāji. Rodas jautājums, kas notiek ar pamestajām sētam, kur kādreiz varēja dzirdēt bērnu un pieaugušo čalas.

 Devos uz savu dzimto pusi Talsu novadā, pamesto viensētu ”Dzirkogu”, lai iemūžinātu klusumu un noglabātu to savās atmiņās, un fotogrāfijās, jo ir neiespējami atdzīvināt redzēto.

    Ieejot lauku īpašumā, paveras liela saimniecības ēka, apkārt klusums, sniegā nekādu pēdu, verot parādes durvis, aizķeru ar kāju sniega lāpstu, liekas, ka desmit gadus jau tā šeit stāv uz lieveņa. Ejot dziļāk priekštelpā, redzamas durvis, kas aizklātas ar padilušu vilnas segu, man iekšā satraukums, māc ziņkārība, kas atrodas aiz aizkārtās segas. Spriežot pēc redzētās situācijas, sen neviens šeit nav bijis, gaisā jūtama pelējuma smaka, kas piešķir šai vietai sevišķi spokainu auru. Rūpīgāk vērojot istabas, rodas iespaids, ka es šeit neesmu bijis vienīgais ieinteresētais viesis, iespējams, ziņkārīgie ciema iedzīvotāji, kuriem nekas nav bijis svēts. Huligānisms un  demolēšana, saimniecības lietas izmētātas pa grīdu, izsistas dažas logu rūtis,  palodzi klāj plāna sniega kārta – tāds skats paveras.

   Staigājot pa plašajām ēkas istabām, rodas jautājums, kurš te dzīvojis, ko malkojis, ko ēdis, kā pavadījis ikdienas gaitas.

Dodoties prom no mājām, pa ceļam iegriežos vēl vienā pamestā viensētā, kura pamatīgi cietusi no vietējiem garnadžiem, mājā pilnībā veikts eiroremonts, bet sekas ir acīmredzamas, tā palikusi izpostīta, caur izrautajiem logiem gaudo stindzinošs ziemas vējš, pa logu paveras lielisks skats uz tuvējo ciemu, kur vietējie ļaudis steidz baudīt ziemas priekus. Otrajā mājas stāvā, noplēstas sienas tapetes, visapkārt atkritumu drazas, bet rodas sajūta, ka mājas saimnieks vēl nesen saimniekojis šajā mājā.

Cerams, ka kādu dienu šajās vietās, atgriezīsies māju saimnieki un iedvesīs otro elpu.

Edijs Braunfelds