Skip to main content

Zupas virtuve

vizuāli stāsti

Šajā stāstā dokumentēju cilvēkus, kuri ir nonākuši bezpalīdzīgā situācijā un ir gatavi pieņemt palīdzību. Ikdienas steigā viņi paiet mums garām, varbūt kāds pat mūs uzrunā, bet mēs mēdzam aizgriezt galvu un neatbildam. Šajā foto sērijā var apskatīt attēlus no zupas virtuves “Dzīvības ēdiens” un Rīgas sieviešu un vīriešu patversmes.

Anna Katrīna Elme, Studentu medijs Skaļāk

1.elme_.jpg2.elme_.jpg19.elme_.jpgZupas virtuvē katru dienu brīvprātīgie darbinieki gatavo un izsniedz ēdienu un dažādus produktus cilvēkiem, kuri ir nonākuši grūtībās. Daudziem cilvēkiem, kuri stāv rindā uz pārtikas saņemšanu, iespējams, šī būs vienīgā siltā ēdienreize dienā, tāpēc papildus tiek izdalīti citi produkti, kā dārzeņi, augļi, uzkodas, kurus zupas virtuve iegūst no ziedotājiem.

20.elme_.jpg6.elme_.jpg7.elme_.jpg3.elme_.jpg16.elme_.jpg5.elme_.jpg

Zupas virtuves rindā stāvošie cilvēki ir dažāda vecuma un katrs ar savu dzīvesstāstu. Fotografējot, novēroju, ka rindā stāv arī ģimenes ar bērniem, vecāka gājuma cilvēki un jaunieši. Protams, ievēroju arī cilvēkus ar atkarībām. Bet, stāvot rindā, ievērojot distanci, ar saviem traukiem rokās, viņi daudz nerunāja savā starpā, jo visi pēc iespējas ātrāk vēlējās paēst. Lielākā daļa pusdienoja turpat ārā, atrodot kādu vietu, kur apsēsties.

18.elme_.jpg

Aina (vārds mainīts): “Es ilgu laiku šeit nāku katru dienu un man tas patīk. Esmu pieradusi un neko negribu mainīt. Ja man būtu vairāk naudas, iespējams, ka nāktu retāk. Ir labi saņemt bezmaksas ēdienu un vēl dabūt produktus mājām, vismaz neesmu badā.”

10.elme_.jpg8.elme_.jpg4.elme_.jpg

Patversmes klientiem ir jāievēro stingri noteikumi, lai varētu sev iegūt naktsmājas un ēdienu. Viņi nedrīkst lietot alkoholu un narkotiskās vielas, būt agresīvi, kā arī līdzi var ņemt tikai vienu somu. Savā fotostāstā dokumentēju vīrieti, kurš bija apmeties uz dzīvi netālu no vīriešu patversmes vārtiem.

9.elme_.jpg

Pēteri no patversmes izmeta, jo viņš nevēlējās atvadīties no savām mantām. Pašlaik vīrietis dzīvo blakus patversmei uz ielas, kur ikdienā sargā visas savas mantas, kuras ir sakrāmētas maisos, un cenšas izdomāt, no kā pārtiks un kur gulēs. Tāpat kā citiem patversmes iemītniekiem, arī Pēterim ir savs dzīvesstāsts, kurš šos cilvēkus ir atstājis bez pajumtes un iespējas patstāvīgi dzīvot.

Pēteris: “Es nespēju izmest savas mantas. Tas ir viss kas man ir palicis. Dzīvoju uz invaliditātes pensiju un gaidu rindā un dzīvokli. Tagad man nav kur nakšņot, mantas ir viss, kas man ir. Iepriekš es dzīvoju patversmē, bet kamēr neatteikšos no savām mantām, atpakaļ tur nevaru iet.”

14.elme_.jpg15.elme_.jpg

12.elme_.jpg

Salīdzinoši sieviešu patversmē bija daudz patīkamāk uzturēties - tur bija mazākas un gaišākas telpas, kā arī liels dārzs, kurā strādāja pašas iemītnieces, izaudzējot sev produktus un ziedus.

11.elme_.jpg

Pēc patversmes vadītāja teiktā gan sievietes, gan vīrieši darba piedāvājumus un iespēju uz rehabilitāciju izskata nelabprāt, aizbildinoties, ka par to padomāšot rīt, un tā arī rītdiena nekad nepienāk. Patversmes vadība pastāstīja, ka rets ir gadījums, kad klients uzsāk patstāvīgu dzīvi, bet grūti ir pieņemt situācijas, kad uz patversmi nāk jaunieši pēc bērnunama, kuri nav motivēti patstāvīgai dzīvei un neprot risināt sociālas situācijas.

13.elme_.jpg

 

Jaunākais saturs