Zudusī Latvijas bobsleja dzimtene – Murjāņu kamaniņu trase

Vienmēr esmu vēlējusies aizbraukt uz kādu īpašu vietu ar kādu īpašu stāstu, kas mani aizrautu. Viena no šīm vietām ir Murjāņu kamaniņu trase.

Estere Pivrika, Studentu medijs Skaļāk

Pirms pieciem gadiem sociālajos medijos nejauši ieraudzīju šo vietu, nezinot, kas tā ir un kur tā atrodas. Sākoties Covid-19 pandēmijai, man bija vairāk laika, lai pievērstos sev un dažādu vietu apceļošanai. Sākumā bija plānots braukt uz Ieriķu dzirnavām, jo ūdenskritums, skaistas gaismas un tumšs laiks likās ļoti laba kombinācija. Tā nu es ar vēl dažiem draugiem sēdāmies mašīnā un braucām uz konkrēto mērķi. Ceļš bija garš, jo dzirnavas atrodas 70 km ārpus Rīgas. Pa ceļam uz turieni nemaz nenojautām, ka nakts vidū nokļūsim kur citur. Atbraucot gandrīz desmitos vakarā, mēs sapratām, ka ieeja ir slēgta, draugi jau grasījās mani nogalināt par šādu ideju, līdz manai draudzenei ienāca prātā doma: “Hei, ja jau esam te, varam pabraukt nedaudz atpakaļ uz Murjāņu kamaniņu trasi, tas tieši ir pa ceļam uz Rīgu.”

Ja nemaldos, bija jau pusnakts, līdz nokļuvām jaunajā galamērķī. Pati idejas izteicēja stingri ieķērās manā rokā, jo tumsā šī trase bija nedaudz biedējoša. Pēc šīs grandiozās nakts pastaigas viss likās tik aizraujoši, ka nodomāju - es šeit noteikti atgriezīšos vēl vienu reizi dienas gaismā. Tā nu liktenis lēma iepazīties ar Murjāņu Sporta ģimnāzijas absolventu un tagadējo ģimnāzijas direktora vietnieku sporta jomā Sergeju Čeveru, kurš laipni un atsaucīgi man izstāstīja savu stāstu par trasi.

“Man paveicās, jo atnācu uz Murjāņiem 1978. gada 1. septembrī,” stāsta Sergejs. “Tas bija laiks, kad mazā 550 metrus garā trase Lojas upes krastos oficiāli bija atklāta, un visi galvenie darbi bija pa vasaru padarīti. Bez manis!”

Kad Sergejs atnāca uz Murjāņu sporta ģimnāziju, trases būvniecība vēl turpinājās. Tā kā kamaniņu nodaļā mācījās ap 60 skolēnu, trases būvniecībā iesaistījās arī bērni. Paralēli trases braukšanas treniņiem jaunatklātajā trases daļā uzbūvēja starta un finiša mājas, halli ar batutu, noliktavas telpu, lielo ragavu darbnīcu ar dzīvojamajām istabām un jau nākamajā gadā iebetonēja lielo centrifūgu, lopinga šūpoles un citus trenažierus, kas patiesībā bija domāti kosmonautiem.

Runājot par darbu ziemas periodā, Sergejs stāsta, ka šajā gadalaikā darbi esot ritējuši vissmagāk, jo visa trase bija jānoklāj ar ledu, kuru veidoja no apkārtnes sniega. Sniegu pievilka pie trases metāla vannās, sajaucot to ar ūdeni, un izveidoto masu uzklāja uz trases dēļiem, gaidot kamēr izveidosies ledus kārta. Kā stāsta Sergejs, galvenais bija tikt līdz ēdnīcai, paēst, tikt savā istabiņā, izžāvēt drēbes un pagulēt, bet bija arī mācību stundas, treniņi, konsultācijas, sabiedriskie darbi, kino vakari, dejas un citas aktivitātes.

Trase bija dinamiska, virāžā “Muca” braucēja ātrums sasniedza ap 90 km/h. Kamaniņu sporta treniņi turpinājās arī vasarā, izmantojot rollera kamanas. Sergejs atminas, ka kamaniņu treniņus vadīja tā laika Murjāņu Sporta ģimnāzijas kamaniņu nodaļas vecākais treneris Rolands Upatnieks, kas vēlāk arī kļuva par “bobsleja tēvu”. R.Upatnieks esot paziņojis ģimnāzijas audzēkņiem, ka kamaniņu treniņu laikā vasaras periodā ir obligāti jāvelk speciāli kombinezoni. Taču, kad ieradās Latvijas izlases sportisti, šis noteikums netika ievērots, līdz ar to sportisti sāka braukt pa trasi T-kreklos un šortos. “Dabiski, viens “prātvēders”  krita un laimīgais šortu un t-krekla nēsātājs sarāva kājās un dibenā vairākus simtus skabargu, kuras pamazām vairāku dienu garumā no miesas izvilka ar pinceti. Pēc tam komentāri par kombinezonu vilkšanas obligātumu vasaras treniņos nebija dzirdami.”

Sergejs stāsta, ka savā laikā trases vitrāžas iekšpusē bija izveidoti treniņu rīki, kas bija nepieciešami, lai trenētu koordināciju. “Gadījās, ka centrifūgā ielika jauniešus, kuri tikko bija paēduši, slodzes rezultātā šad tad mēs visi apkārtējie varējām iepazīties, ko tad jaunietis bija pusdienās ēdis.”

Ap 1980.gadu kā koordinācijas instrumentu kamaniņu sporta treniņu procesā iekļāva ritmiku, kuru tajā laikā vadīja pazīstamas tenisistes Līgas Dekmeijeres tēvs Aivars Dekmeijers.

Runājot par kamaniņu treniņiem, Sergejs atminas: “Atceros, ka tajā laikā Lojas upe bija bagāta ar zivīm un viens no treneriem Ēriks Drīliņš, ar speciālu metāla cilpu šad tad aizgāja līdz upei un atgriezās ar palielām līdakām, kas mums – puikām bija liels brīnums.”

Tā kā Murjāņu kamaniņu trasi uzcēla Gaujas Nacionālā parka teritorijā, būvniecība noritēja,  neizcērtot nevienu koku. 2017.gadā medijos parādījās informācija par to, ka Murjāņu trasi vēlas atjaunot kā izklaides vietu, tomēr pašlaik vēl nekādi remontdarbi nav uzsākti.