Vienīgais dzīvais

Oļegs ir Rīgas 1. slimnīcas 19. nodaļas morga sanitārs. Darbs morgā Oļegam iesākās 2004. gada aprīlī, kad viņš bija sasniedzis pilngadību. Viņš stāsta, ka tolaik darbs bija grūti atrodams. 

Paula Marta Bērziņa, Marta Viča, Paloma Jasmīna Elseida, Sofija Davidoviča, Studentu medijs Skaļāk

Kas slēpjas aiz 1. slimnīcas 19. nodaļas logiem?

"Parasti, lai pierastu pie darba morgā, ir vajadzīgi seši mēneši," stāsta Oļegs. Viņam sākumā bija pat bail pagriezt muguru mirušajiem, jo likās, ka tie varētu piecelties. Pirmos gadus Oļegam bija grūti ēst. Cilvēki teica, ka no Oļega sejas ir pazudis smaids. "Tas ir psiholoģiski smags darbs, ir jāpārkāpj sev pāri un pēc tā viss šķiet atkal normāli," atzīst sanitārs Oļegs. Šobrīd viņam vairs nav nekādu sajūtu par savu darbu, taču sākumā likās pretīgi, biedējoši, bet interesanti.

Oļegs ir kā ārsta rokas. Viņš veic visus netīros darbus. Oļegs sagatavo cilvēku, nomazgā viņu un apģērbj. Smagums sirdī rodas, kad ierauga morgā kādu sev zināmu cilvēku, un Oļegam tas ir pārāk grūts uzdevums, tāpēc sev pazīstamos vīrietis atsakās ņemt, jo svešs cilvēks ir svešs, bet savs ir savs.

Oļega personība neatbilst viņa darbam par morga sanitāru, viņš ir gaišs un saulains. Kad atradāmies morgā, tur bija īpatnēja smaka, tāpēc viņš sāka pūst smaržas un stāstīt jokus, lai tikai mūs iepriecinātu.