Vai citur zāle tiešām zaļāka?

Emigrācija - Latvijas kontekstā šis termins jau ilgi skan “bēdīgā tonī”.  Dati liecina, ka pēdējos 30 gados valsti atstājuši gandrīz 500 tūkstoši, un kopš 1991. gada iedzīvotāju skaits krītas. Skandināvija, tostarp Zviedrija, ir viena no valstīm, kuru par galamērķi bieži izvēlas Latvijas iedzīvotāji. (CSP 2020)

Anna Garjāne, Studentu medijs Skaļāk

2021. gadā pati sāku darba gaitas Zviedrijas plašumos, un radās ideja iemūžināt gan savu, gan arī citu tautiešu ikdienu. Tā tapa dokumentālā īsfilma “Mūsējie Zviedrijā”.

Atrodoties uz vietas, man bija iespēja klātienē satikt, novērot, intervēt tur dzīvojošās ģimenes, paziņas un no jauna iepazītus latviešus, kas izvēlējušies Zviedriju darbam un turpmākajām dzīves gaitām.

Īsfilmā apskatīju, kādi ir aizbraukšanas iemesli un kāpēc tieši Zviedrija. Kādēļ palikt tur nevis atgriezties? Vai svešā valstī var justies kā mājās? Kāda ir zviedru attieksme pret cittautiešiem? “Mūsējie Zviedrijā” uzrunā gan tos, kas atrodas Latvijā, bet domā par darbu ārzemēs, gan arī tos latviešus, kas atrodas un dzīvo  šobrīd citur. 

Vai tā ir tikai nauda, kas vilina dažādu tautību pārstāvjus pārcelties uz dzīvi, piemēram, tieši Zviedrijā? Varbūt ir arī citi faktori? Ja salīdzina vidējās algas Latvijā un Zviedrijā, tās atšķiras vairāk nekā divas reizes. 

2022. gadā vidējā bruto alga Latvijā bija 1373 EUR, bet Zviedrijā 33700 SEK, ko var pielīdzināt 2837 EUR.

Šie dati iegūti CSP un Sveriges officiella statistik. Protams, lielākas algas līdz ar augstāku dzīves kvalitāti nozīmē arī dārgāku dzīvesvietu, pārtiku, degvielu un citu preču izmaksu. 

Dabiski, ka, domājot par Latvijas nākotni, būtu jāmazina emigrēšana uz ārvalstīm. Tomēr filmas mērķis nav parādīt Zviedriju negatīvā gaismā, tādējādi ietekmējot mūsu tautiešu izvēli un redzējumu. Filma pauž cerību par to, ka mūsējie, kas nolēmuši neatgriezties dzimtenē, varētu savu viedokli mainīt. 

Foto: Anna Garjāne

“Mūsējie Zviedrijā” maksimāli objektīvi vēsta par dažādiem latviešiem, kas šobrīd atrodas Zviedrijā, iesaistot arī filmas veidotāju (mani). Galvenais caurvijošais motīvs - visi filmas varoņi ir latvieši, kas dzimuši Latvijā, un pārcēlušies uz Zviedriju salīdzinoši nesen, tomēr braukt atpakaļ neplāno, vismaz ne tuvākajā laikā.

Skatoties dokumentālu filmu, rodas apziņa, ka parādītie notikumi tik tiešām notiek vai ir notikuši, un tā nav manipulācija vai iestudējums. Tomēr dokumentālā filma nav realitātes reprodukcija, bet gan attēlojums, tā 2001. gadā raksta kino pētnieks un kritiķis Bils Nikolss. Viņš arī min: 

"Ne vienmēr autori parāda notikumus tādus, kādi tie ir. Dokumetālā filma ir kaut kas, ko radot, jāatrod vidusceļš starp spēlfilmas un ne-spēlfilmas jeb dokumentāliem elementiem."

Respektīvi, radot šādas filmas, ir iespējams un nav aizliegts izmantot taktikas, lai panāktu vēlamos rezultātus un notikumus kameras priekšā. Ja trūkst uzņemtā materiāla, var izmantot informāciju, fotoattēlus, dokumentus un pierādījumus no arhīviem vai citiem avotiem. 

Nikolss ir pārliecināts, ka dokumentālai filmai pamatā ir veseli trīs stāsti. Autora skatījums jeb stāsts, pašas filmas un auditorijas stāsts. Vai tas nozīmē, ka dokumentālā filma nav par ko konkrētu, bet gan par to, ko katrs ar to saprot? Savā ziņā jā. Ikviens režisors un producents ir cilvēks, ikvienam cilvēkam ir sava ikdiena ar pārdzīvojumiem, iespaidiem, kas veido viņa paša dzīvi. Reizēm filma var dzimt, tikai pateicoties konkrēta režisora sapnim, dzīves apstākļiem, atrašānās vietai un videi, kurā viņš dzīvo. Šie apstākļi var manāmi ietekmēt iznākumu, jo arī autors “iekodē” savā stāstā personīgos uzskatus un viedokli. Tas, ka filma ir dokumentāla, nenozīmē, ka autors nevar ar tās palīdzību nodot kādu atklātu vai šifrētu ziņojumu. 

Īsfilma “Mūsējie Zviedrijā” ietilpst kategoriju filmas formā, kuru izdevumā “Kinomāksla. Ievads”  apraksta Deivids Bordvels un Kristīne Tompsone. Filma runā par konkrētu grupu, šajā gadījumā latviešu diasporas pārstāvjiem zviedru zemē. 

Foto: Anna Garjāne

Veidojot šo darbu, secināju, ka latvieši, kas emigrē uz Zviedriju darba meklējumos, paliek tur un neatgriežas, jo šī valsts piedāvā augstāku atalgojumu visās darba jomās, sabalansētas sadzīves izmaksas, labāku sociālo atbalstu, izglītību, augstāku dzīves līmeni un patīkamāku vidi.

Darba gaitā analizēju arī dramaturģijas un stāsta pasniegšanas paņēmienus, un šī analīze būtiski noderēja filmas satura un vēstījuma izveidē. Secināju, ka arī dokumentālajā kino jāpievērš uzmanība tam, kādā veidā materiālu parādām auditorijai, un kā tā spēs noturēt topošā skatītāja uzmanību.