Tiekamies pie Unīša

1979. gada 18. jūnijā Imantas mikrorajonā atklāj Latvijā lielāko pārtikas pašapkalpošanās veikalu. Tas ir laiks, kad mikrorajons attīstās un aug, par ko daļēji var pateikties Rīgas radio rūpnīcai jeb Radiotehnikai (RRR).

Santa Dunaiska, Studentu medijs Skaļāk

Tie kas dzimuši līdz deviņdesmito gadu vidum, zina, ka universālveikali bija galvenās tusiņa vietas, jo tur bija viss vienuviet. Par Imantas universālveikalu atmiņās dalās vietējā iedzīvotāja Ilze: “Mēs kā 69. vidusskolas skolēni tur šad un tad aizklīdām. Atceros, ka pirkām īsto plombīra saldējumu vienkārši plastmasas maisiņos, tas bija sasvērts pa vienam kilogramam. Tad to maisu arī mierīgi apēdām! Un baltmaizes bulciņas par trim kapeikām vai ar magonēm par sešām kapeikām - tā jau klasika, un limonāde "Pienenīte" koši dzeltenā krāsā!”, atceras Ilze.

Kad iestājās Latvijas neatkarība, universālveikals Imanta joprojām bija iemīļota pulcēšanās vieta, vēl saglabājušies betona baseini, kur agrāk bija restorānu terase, milzīgās pagraba noliktavas telpas, bet pati tirdzniecības vieta ne tuvu vairs nav tāda. Šobrīd tur kopš neatkarības atjaunošanas atrodas bibliotēka, apbedīšanas birojs, pasts, zobārsts un sieviešu veļas veikals. Arī vairāki citi veikali un bodītes, kas mēdz uz kādu mirkli parādīties un tikpat nemanāmi pazust. Te ir jauniešu maksimālisms: braukšana iepirkuma ratiņos pa teritoriju ir izcila izklaide. Kāpēc ne? Nekas labāk te nav, bet telpas ir gana interesantas un izvietotas kā labirinti, lai pulcētu dažādus iedzīvotājus!

Riga Annenhof pārstāve Rigonda Bērziņa uzskata, ka universālveikali, kādi tie bija agrāk, ir saglabājami kā kultūrvieta. Daudzviet universālveikali jau ir pārtapuši par kultūras centriem, cerams arī reiz lielākajam Latvijas kultūras centram Imantā šāda nākotne varētu būt.

Un patiesi, universālveikali, lai arī zaudējuši savu spozmi, ir ar savu šarmu. Vieta, kur nodoties nebēdnībām un katrā rajonā satikties kā pie centra “Laimas pulksteņa”.