Skip to main content

Teātris kā vieta, kur pārvarēt sevi

vizuāli stāsti

Everitas sapnis bērnībā, kā jau lielai daļai meiteņu, bija kļūt par aktrisi. Taču, gadiem ejot, šī ideja kaut kur padzisa, līdz beidzot 2019. gada aprīlī viņa pieteicās Dramaturgu teātra 21. studijā.

Agnese Dimdiņa, Patrīcija Lielnora, Gerda Medne, Angelīna Petrova, Studentu medijs Skaļāk

Everita uzsver, ka devās uz studiju ne tāpēc, ka viņai skatuves dzīve ir tuva un tas viņai izdodas, bet tieši pretēji – viņa vēlējās attīstīt šo prasmi runāt publikas priekšā, kas, viņasprāt, nebija tā stiprākā puse. Divas iezīmes, ko Everita acumirklī novēroja jaunajā kolektīvā un kuras vēl aizvien apbrīno: visupirms, neviens netiek vērtēts pēc tā, ko cilvēks dara ārpus šīm teātra telpām, un, otrkārt, nav itin nekādas vecuma diskriminācijas – piecpadsmit gadīgs jaunietis vienmēr atradīs, par ko parunāt ar 70 gadīgu.

Būtu melots, ja teiktu, ka viss noritēja tik vienkārši: Everita atceras, ka pirmajās izrādēs tāpat šaustījās, kāpēc to vispār dara, baidījās aizmirst tekstu, gadījās pat redzēt tādu kā vīziju, ka viņa iziet uz skatuves un nokrīt bezsamaņā. Taču pēc pusotra gada, kas pavadīts teātrī, Everita saka, ka tur iemācītais ir noteikti palīdzējis kļūt atvērtākai un tikt vaļā no kompleksiem arī ikdienas gaitās.

1.jpg3.jpg

2.jpg4.jpg5.jpg6.jpg

 

Jaunākais saturs