Skip to main content

Te nekādas tēmas nav tabu

vizuāli stāsti

Fotogrāfija mani motivē iziet ārpus komforta rāmjiem, komunicēt, neatkāpties un darboties pat tad, kad dzīve liekas “pilnīgs sviests”.

Santa Suhanova, Studentu medijs Skaļāk

Mani kopš bērnības ir interesējusi māksla. Vēl mācoties pamatskolā absolvēju vietējo bērnu mākslas skolu, pēc tam biju pārliecināta, ka paaugoties iestāšos mākslas vidusskolā. Tomēr laikam ejot, sapratu, ka iecerētā iestādē nepiedāvāja neko, kas mani patiešām aizrautu. Kad pēkšņi, neilgu laiku pirms jaunā mācību semestra sākuma uzzināju, ka tur būs jauna studiju programma veltīta fotogrāfijai. Jau iepriekš iesniegtos dokumentus Valsts ģimnāzijā pēdējā mirklī izņēmu laukā.

Neteiktu, ka pirms skolas es būtu dziļi aizrāvusies vai izpratusi fotogrāfiju kā mākslu, lai tik pārliecinoši pieņemtu izvēli doties šajā virzienā.

Līdz tam man patika fotografēt citiem šķietami ikdienišķas lietas ar kādu no vecajām digitālajām kamerām, izejot dažādus maršrutus no pamatskolas vai mammas darba līdz mājām.

Tomēr jau tad kompozīcijas pamati un citas apgūtās zināšanas bērnu mākslas skolā lika domāt par kadru uzbūvi un dažādajiem elementiem tajā. Tas noteikti palīdzēja arī iesākot studijas vēlāk.

Santa_Suhanova_1.jpg

Pateicoties jaunatvērtajai mācību programmai, es apguvu fotografēšanas tehniskos pamatus – fotoaparāta parametri un iestatījumi, darbs studijā, fotogrāfiju apstrāde. Dažādi uzdevumi kompozīcijas un radošajos fotogrāfiju kursos lika iemācīties nestandartā domāt un meklēt dažādas pieejas ne tikai vizuālu aspektu, bet arī organizatorisku, komunikācijas un citu dzīves problēmu risināšanai. It īpaši darbojoties ar ierobežotu budžetu un laiku.

Santa_Suhanova_2.jpg

Tomēr, izņemot augstāk minēto, neteiktu, ka kopējā pēcgarša ir palikusi tikai pozitīva. Brīžiem nācās saskarties ar šauru domāšanu pat no pedagogu puses. Tādas tēmas, kā, piemēram, nāve, seksualitāte tika uztvertas ārkārtīgi piesardzīgi un labprātāk nebūtu aizskartas vispār. Kas šķiet diezgan dīvaini, ņemot vērā, ka skolas nosaukumā figurē vārds “māksla”. Tagad atskatoties atpakaļ, liekas, ka fotogrāfija tur pārsvarā bija kaut kas sterils un vienkārši “skaists”, kas noteikti arī ir svarīgi kaut kādās jomās, tomēr man ar to nepietika.

Santa_Suhanova_3.jpg

Santa_Suhanova_4.jpg

Pēc šī dzīves posma sāku studēt fotogrāfiju RSU. Bija jauki beidzot saskarties ar pasniedzējiem, kuriem ir plašāks skatījums uz fotogrāfiju, un viņi paši ir labi realizējušies un ir veiksmīgi fotogrāfi. Te nekādas tēmas nav tabu, pret idejām izturas ar cieņu un nekas neliekas robežas pārkāpjošs, visu var pielāgot, pārveidot.

Beidzot no tevis prasa pievērsties arī saturam, nevis vienkārši radīt estētiskas bildītes.

Varbūt tas no malas liekas pašsaprotami, tomēr mūsu reālijās tas nav sastopams visur.

Santa_Suhanova_5.jpg

Tomēr par vienu no lielākajiem ieguvumiem, mācoties šeit un iepriekš vidusskolā, es uzskatu jauniepazītos cilvēkus un iegūtos sakarus.

Jauni viedokļi un dažādi cilvēku uzskati, ja pat dažreiz pretēji vai tādi, kas liek apšaubīt savas domas, ir interesanti.

Turklāt, man pārsvarā ir grūtības komunicēt ar nepazīstamiem cilvēkiem, tāpēc tas katru reizi ir izaicinājums un treniņš. Bieži veidojas sakaru ķēdīte, kas ļauj pāriet jaunos dzīves posmos un attīstīties. Piemēram, pateicoties universitātes praksei man izdevās dabūt stabilu fotogrāfa darbu mākslas centrā.

Fotogrāfiju es nekad neuztvēru kā avotu naudas pelnīšanai. Vienkārši nodarbojos ar to, kas mani aizrauj, kam esmu gatava veltīt lielu daļu sava laika. Jebkādu atalgotu darbu vienmēr var atrast. Tāpēc prieks, ka darot to, ko es uzskatu par pareizu un pieturoties pie sava ceļa, izdevās tikt pie šīs darba vietas, kas, manuprāt, pie mums ir retums.

Atskatoties atpakaļ, kā pirmos fotogrāfus, kas ir mani iespaidojuši, uzsākot mācības vidusskolā, varu minēt Richard Prince, kurš pārsteidza ar kontroversiāliem projektiem, lika iepazīties ar apropriāciju, padomāt par autortiesību svarīgo jautājumu. Ļoti patika cilvēku reakcija uz viņa darbiem, sašutums ko tie pauda. Tas vienmēr ir jautri. Cindy Sherman iedvesmoja ar savu patstāvību, to kā viņai caur sevi vienai pašai izdodas attēlot un izjust tik daudz dažādu raksturu, emociju, vizuālo nianšu. Arī pats mākslinieces raksturs un pieeja darbam man ir tīkama, tā kā darboties visvieglāk ir vientulībā. Gluži pretēji, Gregory Crewdson iesaista savu fotogrāfiju radīšanā lielu cilvēku komandu. Viņa detalizētās, līdz pēdējam sīkumam izplānotās scēnas, kas pie tam ir ļoti plašas, aizrauj elpu. Tik labi ir radīta kādas neeksistējošas filmas stopkadra sajūta. It īpaši viņa fotogrāfijās mani pārsteidza gaisma. David LaChapelle ieinteresēja savu spilgto, drosmīgo, krāsaino fotogrāfiju dēļ, kuras bieži vien ir diezgan sirreālas. Hiroshi Sugimoto, Joel Meyerowitz, Martin Parr arī ir vieni no maniem pirmajiem iedvesmotājiem. Droši vien viņi pirmie parādās kādā Wikipedia slavenāko fotogrāfu sarakstā. No, iespējams, mazāk zināmajiem fotogrāfiem, kuru darbība mani aizrauj, varētu minēt Filip Custic, Matthew Stone, Andrew Miksys, Rob Hornstra, Benoit Paillé. Bieži saglabāju kādus interesantus projektus no dažādām foto grupām. Vieni no pēdējiem saglabātajiem autoriem - Arcin Sagdic, Leslie Zhang, Viviane Sassen, Мария Войнич, Markus Jokela, Zeng Wu, Zhongjia Sun, Tyler Mitchell. Bet protams, ka jebkuri jebkad redzētie darbi kaut kā iespaido tevi kā fotogrāfu. Vai nu tie aizrauj, parāda dažādas pieejas, tehnikas vai varbūt otrādi - nepārliecina un liek aizdomāties par to, kāpēc tas tā ir, un kā to varētu atrisināt savādāk. Nekas nav pilnīgi jauni izdomāts tāpēc ir svarīgi prast atrast cilvēkus, kas jau ir pieskārušies līdzīgām tēmām.

Bet vispār uz jauniem projektiem iedvesmo vienkārši lietu novērošana ikdienā, kā tas bija manā fotogrāfa ceļa sākumā. Pat kāds mazs sīkums var kādreiz uz kaut ko pamudināt, tāpēc fiksēju visu savā telefonā, ja pat tas tagad liekas nesvarīgi.

Santa_Suhanova_6.jpgNobeigumā gribu teikt, ka ikviens posms manā dzīvē bija svarīgs, lai es nonāktu šeit un tagad. Gan pozitīvās, gan negatīvās pieredzes ir svarīgas, un no visa var mācīties. Fotogrāfija man allaž darbojas kā motivators iziet ārpus komforta rāmjiem, komunicēt ar cilvēkiem, kas bieži vien ir liels slogs, neatkāpties un darboties pat tad, kad dzīve liekas “pilnīgs sviests”.

 

Jaunākais saturs