Sēņu dāma

Profesija nav pareizais vārds, lai raksturotu aizraušanos ar sēnēm - tas ir dzīvesveids. Sēnes ir visur - glezniecībā, darbā, brīvdienās, suņa ožā un grāmatās, atzīst Dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere. 

Estere Kristiāna Ozoliņa, Baiba Cimoška, Monta Kučinska, Studentu medijs Skaļāk

Būtu garlaicīgi braukt uz vienām un tām pašām vietām, es gandrīz katru nedēļas nogali cenšos kaut kur izbraukt. Ap Rīgu tās vietas sāk aptrūkties, tāpēc skatos pēc kartēm, kur braukt. Vietās, kuras man patīk, atgriežos daudzkārt. Lielākā daļa no laika, ko pavadu mežā, ir mans brīvais laiks.

Mani pirmie bērnības sapņi bija strādāt par mežsargu vai zvēru dakteri. Kad sāku iepazīt, kādu konkrētu jomu, tad aizvien vairāk tā sāk interesēt, tāds apburtais loks. Mikoloģija gadījās nejauši, darba vadītājs ieteica tēmu saistībā ar šo nozari, tad es iesaistījos projektā par sēnēm.

Suņa loma ir uzturēt labu noskaņojumu. Viņš ir pavadonis un kompanjons. Ar Hafri vienmēr ir mierīgāk un drošāk, viņa specialitāte reizēm ir pazemes sēņu meklēšana.

Šobrīd no sēnēm mēģina veidot ādu, papīru, dažādus iepakojumus. Ir valstis, kurās IKEA mēbeļu stūrīšus veido no sēņu micēlija, jo tas ir videi draudzīgi.

Katrs no maniem hobijiem izvēršas par kaut ko lielāku. Piemēram, par dzijas krāsošanu esmu novadījusi jau vairākas meistarklases, jo cilvēkiem ir interese, tas process ir aizraujošs un sagādā prieku. Ņemot vērā, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem sēņošana ir mīļa nodarbe, es domāju, ka varētu patikt ideja par dāvanu vai suvenīru, kas veidots no sēņu krāsotas dzijas, adīts izstrādājums, sadzīves nieciņš. Visādos virzienos var domāt, ja tam atliek laika.

Tādu, kas dodas mežā un lasa sēnes, Latvijā ir procentuāli daudz. Man liekas, ka sēņotāju skaits nedaudz sāk samazināties. Tradīcija pamazām varētu iet mazumā, kādreiz gandrīz katrs Latvijas iedzīvotājs gāja sēņot regulāri. No otras puses, cilvēkiem rodas lielāka interese, jo dzīvojot urbānā vidē, kļūst populārākas ar dabu saistītas nodarbes. Tā tradīcija mums pavisam nav pazudusi.

Sēņu izpēte mums ir darbs gadu desmitu garumā. Praktiski pirms diviem gadiem sākām veidot grāmatu. Mēs aizbraucām to pabeigt Daugavpils universitātes pētnieciskajā centrā, jo, strādājot muzejā, bija diezgan grūti atrast tam laiku, vēl jau darbs turpinājās, bet vismaz teksta ziņā centāmies pabeigt.

Visi hobiji ir savstarpēji saistīti. Varētu minēt gleznošanu, bet atkal - es gleznoju sēnes. Ir patīkami laiku pavadīt dabā, bet tas atkal ir saistīts ar sēnēm. Man ir suns, kuru es trenēju meklēt sēnes. Patiesībā es nevaru iedomāties tādu pilnīgi citu lietu, kas mani vēl interesētu, jo ar šo patiesībā pietiek. Strādājot algotu darbu, rutīna ir neizbēgama, bet pozitīvais ir tas, ka darbs man ir pietiekami daudzveidīgs, jo muzejā ir vissdažādāko pasākumu organizēšana, nodarbības, darbs ar publiku un dažādiem izdevumiem.

Vispirms jāiepazīstas ar labām, krāsojamām sēnēm. Tas nav tik sarežģīti, jo dažas no tām, kuras labi krāso dziju, ir bieži izplatīta suga. Un ja ir radusies interese, droši var mēģināt arī ar citām. Viens veids ir meklēt konkrēti labākās dzijas krāsošanai, otrs ir mēģināt tās iepazīt vispārīgi un eksperimentēt. Pietiek iemest sauju sēņu vārošā ūdenī, kādu laiku pavārīt un tad iemērkt dzijas gabaliņu, paskatīties, vai vispār krāsa mainās. Tām sēnēm, kuras ir cerīgākas, varēs noteikti redzēt, kādas izmaiņas.

Skaties visu multimediālo stāstu