Sēlpils zaļā baznīca

Neskatoties uz to, ka daudz cilvēku šaubījās un neticēja, ka no drupām var kaut kas tapt, draudze ieguva naudu baznīcas sakopšanai, stāsta Ligita. Viņa uzņēmās Sēlpils Evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieces amatu, kad to neviens cits nevarēja.

Mārtiņš Grāvītis, Rūdolfs Emīls Smeilis, Polina Vjatkina, Karīna Grecka, Studentu medijs Skaļāk

Sēlpils Evanģēliski luteriskā baznīca, iespējams, ir otrā mūra baznīca Sēlpilī, spriežot pēc hronikām. Tā uzcelta 1850. gadā. Abos pasaules karos frontes ir gājušas cauri Sēlpilij un katru reizi šīs baznīcas tornis ir bijis mērķis uzbrukumam. Pēc Pirmā pasaules kara baznīcas materiālais stāvoklis nebija vairs īpaši labs, un vietējais amatnieks ļoti vienkārši atjaunoja gan altāri, gan balkonu. Kad nāca Otrais pasaules karš, baznīca atkal nokļuva frontes līnijā un atkal tika nopostīta. Tomēr, ne tik ļoti kā iepriekš. Tika sašauts jumts un ārsienas. Pēc Otrā pasaules kara draudze centās atjaunot jumtu un labot sienas, bet, kad iestājās padomju iekārta, bija ļoti maz cilvēku un resursu, un bija jāmaksā lieli nodokļi. Taču naudas draudzei bijis ļoti maz, un tā tika slēgta. Pēc tam baznīcas durvis atlauza, un jebkurš varēja iet un postīt. Kad draudzes sastāvs atjaunojās 1998. gadā, sākās domas par baznīcas atjaunošanu.

Draudze nomāja mazu namu centrā, jo baznīca bija tikai drupas - sienas zem klajas debess. Dievkalpojumi nevarēja notikt. Iznomātais namiņš bija ļoti mazs un šaurs, bet draudze bija neliela, tāpēc vietas pietika visiem. Te notika dievkalpojumi. Vienu reizi vasarā dievkalpojums bija noticis baznīcā, pirms tās restaurēšanas. ‘‘Vasarā, kad bija jauks laiks un jūlijā ziedēja te blakus esošās liepas, bija ārkārtīgi jauki arī tajās drupās, atceras Ligita.

Ligitas stāsts

Ligita Aišme ir Sēlpils Evanģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšniece. Darba gaitas viņai ir beigušās, un pašlaik viņa dzīvo Sēlpilī. Pēc profesijas Ligita ir kultūras darbinieks, pasākumu organizators. Viņa atnāca dzīvot uz tēva mājām, kas atrodas kilometra attālumā no dievnama. Tas ļauj Ligitai darboties draudzē uz pilnu slodzi.

Ligita 2000. gadu sākumā iesaistījās draudzes dzīvē kā vienkāršs apmeklētājs. Viņu kā draudzes priekšnieci izvirzīja brīdī, kad draudzei priekšnieka nebija. Draudzē ir 30 cilvēki. Liela daļa cilvēku draudzē ir jauni, viņiem ir darbs un mazi bērni. Atlikusī daļa ir veci cilvēki, kuri nespētu veikt šos priekšnieka pienākumus pietiekami aktīvi. Tā nu Ligita uzņēmās šo amatu.

Baznīcas restaurācija

Esot draudzes priekšniece, Ligita sāka ar dievkalpojumu organizāciju, un nonāca līdz baznīcas restaurēšanas pieteikšanai Eiropas līderu programmā 2016. gadā. Ligita stāsta, ka negaidīti saņēmusi zvanu par iespēju iesniegt projektu: "Tas ir brīnums, jo man īstenībā nav tāda rakstura, lai organizētu celtniecības pasākumus. Es pat to neaptvēru, bet Dievs laikam izdomāja, ka varētu izdarīt, un vajadzētu." Neskatoties uz to, ka daudz cilvēku šaubījās un neticēja, ka no drupām var kaut kas tapt, šo projektu apstiprināja, un draudze ieguva naudu baznīcas sakopšanai. Lai gan viņiem tika piešķirti 30 000 eiro, baznīcas sakopšanai bija vajadzīgi 60 000 eiro. "Draudzei bija jāsavāc vēl šie 30 000, kas likās neiespējamā misija, bet tas bija Dieva plāns, ka šij baznīcai jātiek sakoptai, atjaunotai,’’ stāsta Ligita: ‘‘Un brīnumainā kārtā mēs savācām šīs naudiņas ar ziedotājiem."

Galvenā iecere bija ielikt jumtu, lai drupas neturpinātu brukt. Taču, kad lika jumtu, apmali nobetonēja un nobrucināja tās apmetumu. Baznīcas iekšienē un ārienē bija aptuveni metra augstumā sabiruši apmetuma gabali un akmeņi. Tāpēc nākotnes plānos ietilpst mūra nostiprināšana, kas prasa ļoti daudz līdzekļu. Pašlaik iekonservēts ir arī baznīcas tornis, kurš ir aiztaisīts. Logi un durvis pārklāti, jo kara laikā ar šāviņiem tas tika sacaurumots. Nākotnē draudzei ir sapnis rekontruēt šo torni un uzlikt atpakaļ zvanu, lai cilvēki dzird, ka zvana zvans un notiek dievkalpojumi. ‘"Lielais labums mūsu baznīcai ir tas, ka tā vienmēr ir atvērta, mums nav nekādas greznās iekārtas un tādas lietas, kas ir "normālās baznīcas". To cilvēki izmanto un par to arī ir vislielākais prieks,’" stāsta Ligita.

Skaties visu multimediālo stāstu