Rihards. Kalni ir mans rokenrols!

Rihards uz Islandi aizbrauca 2018. gada beigās. Kādu laiku pastrādājis, tomēr nolēma paņemt pārtraukumu un atgriezās atpakaļ Latvijā, bet beigu beigās pēc gada atkal devās uz Islandi.

Viņa paša vārdiem sakot: “Es biju iztukšojis Latviju”. Rihards vēlējās pārmaiņas, un, izskatot vairākus potenciālus darba piedāvājumus ārvalstīs, Islande uzrunājusi visvairāk, jo tā šķita īpaša - sala okeāna vidū, kas ir “pati par sevi”. Šeit jāpiemin, ka šī Riharda izvēle un skaidrojums “Kāpēc Islande?”, daļēji raksturo arī viņu pašu: “Kad esmu viens pats, tad jūtos vislabāk”. Sākumā viņš aizbrauca viens, bet pēc kāda laika dzīvei Islandē pievienojās arī draudzene un brālēns no Latvijas.

Stāstu veidoja Reina Iesaliņa, intervēja Laila Kaļiņina, foto - Rihards Slišāns un Reina Iesaliņa, video montāža - Viktorija Zarņicina, operators - Aleksandrs Juliāns Zarņicins

Daba un pārgājieni

Rihards raksturojams kā piedzīvojumu meklētājs, kam ļoti patīk ceļot un būt dabā. Viņš īpaši apbrīno Islandes dabu: “Te ir forši tāpēc, ka neliekas, ka tu dzīvo vienā valstī. Tu pabrauc un visu laiku mainās un mainās tā daba, it kā būtu citā valstī iebraucis”. Nekas no tā vēl neesot apnicis, tik cik vasarās pietrūkstot ierastais “vasaras karstums”. Viņš cenšas katru brīvo dienu pavadīt svaigā gaisā, vai nu dodoties ar savu zaļo busiņu dažādos izbraucienos apkārt salai vai ejot pārgājienos un paliekot teltīs, vai uzkāpjot piemājas kalnā Akrafjall (642 m).

“Es šeit uzdzinu augšā arī savus vecākus pirms pāris gadiem. Bija ar pauzītēm. Bet mana foršākā nakts šajā kalnā bija, kad es uznesu telti augšā un paliku teltī pa nakti. Bija gaisma visu nakti - tas bija kaifīgi. Tas bija baigi labi. Es patiesībā Islandē uzkāpu pirmajā kalnā savā dzīvē. Tad es arī tikai sapratu, ka kalni ir tas, ko vajag dzīvē.”

Rihards pats ik pa laikam arī uzņemas gida lomu, rīkojot kopīgus izbraucienus ar latviešu tūristiem un izrādot tiem salu. Arī šoreiz, Rihards divas dienas uzņēmās mūsu nelielajai grupai izrādīt sev mīļas pastaigu un pārgājienu vietas. Kopā ar viņu vienā no dienām kāpām Akrafjall, savukārt otrajā dienā devāmies lielākā izaicinājumā - ap 8 km garā pārgājienā un 394 m augstā kāpienā, lai sasniegtu otra Islandē augstākā ūdenskrituma Glymur virsotni (198 m).

Jau kopš pārvācās uz dzīvi Islandē, Rihards arī sāka aizrauties ar filmēšanu. Iegādājies dronu, vienmēr savos izbraucienos to ņem līdzi, lai iemūžinātu savus piedzīvojumus un Islandes dabas brīnumus. Aktīvi ar izveidoto vizuālo materiālu dalās arī savā Instagram profilā - @rihardsspilva.

Par Rihardu

Rihards ir īsts “cilvēku cilvēks”, kas atvērtām rokām pie sevis gatavs uzņemt ikvienu. Pozitīvs, pretimnākošs un izpalīdzīgs - nesavtīgi izrāda rūpes par citiem. Arī mūsu tikšanās reizēs, kāpjot kalnā, viņš nemitīgi pārliecinājās, vai visi tiek līdzi, vai kādam nevajag pauzīti, pasniedza roku, uzmundrināja, kā arī pie busiņa uzklāja pusdienu galdu ar sarūpētām uzkodām.

Lai arī ļoti atvērts un runātīgs, tajā pašā laikā novērojams, ka Rihards ir samērā ieturēts, noslēgts, emocionāli atturīgs. Pats atzīst, ka pastāstīt pašam par sevi bieži ir liels izaicinājums. Viņš saka, ka viņu visvairāk raksturo daba un viņa busiņš, tāpēc arī ar citiem visvieglāk ir nodibināt kontaktu, parādot viņiem dabu un vidi sev apkārt. Lai arī Rihards ar lielu entuziasmu ir gatavs kopīgi ar citiem mesties izaicinājumos, viņš nenoliedzmi bauda arī laiku vienatnē vai divatā ar suni dodoties kādā pārgājienā.

Remijs

Neviens izbrauciens nav iedomājams bez Riharda īpašā kompanjona un ceļabiedra - dalmācieša Remija: “Bez suņa no mājas neizeju”. Remijs ir jauns un enerģisks suns, kurš vienmēr ir gatavs pavadīt divkājainos ciemiņus pārgājienos, sev pretī prasot rotaļas un bučas. Zīmīgi, ka četrkājainā gida mīļākā mantiņa ir sarkans gumijas šķīvītis no Latvijas. Pēc garajām pastaigām Remijs neliedz sev snaudu Riharda busiņā, jo būt draugos ar visiem ir gana nogurdinošs darbs! 

Darbs

Rihards pats ironizē, ka tad, kad neceļo, ejot tomēr arī uz darbu. Viņš strādā kuģniecības uzņēmumā - ostā, par ceļamkrāna operatoru. Viņu ļoti uzrunā pašreizējā darba grafiks - septiņas dienas strādā, septiņas brīvas. Šāds grafiks ļauj viņam brīvi plānot savu privāto dzīvi un galvenokārt, baudīt vairāk laika pie dabas.

Stāstot par darbu un cilvēkiem Islandē, viņš visvairāk novērtē attieksmi - cilvēki ir ļoti pozitīvi un pateicīgi. No darba devēja un kolēģiem bieži dzirdams “paldies” par padarīto darbu. Visi ir vairāk patstāvīgi un “neskatās uz citu pirkstiem”. Šie ir būtiskākie faktori, ko viņš nespējot saskatīt Latvijas darba kultūrā.

“Ja tu esi pieradis Latvijā, ka tevi kāds dzen uz darbu, “vaktē”, kā tu strādā -  te tu aizej uz darbu, un tev ir pilnīga brīvība. Tev neviens nerādīs ar pirkstu un neteiks neko, ka kaut ko ne tā izdarīji, vai ko tādu. Tevi dienas beigās vēl paslavē, pateiks “paldies” par darbu, “bija forša diena””.

Ēdiens

Rihards atzīst, ka viņam ļoti pietrūkst Latvijas ēdiena. Viņš ir pielāgojies Islandē pieejamajai produkcijai, piemēram, atradis biezpienu vietējā poļu produktu veikaliņā. Viņš novērtē arī laba alus, maizes un karbonādes nozīmi, jo aizstāt tos ar islandiešu ražojumiem neesot iespējams: “Maizes pietrūkst no Latvijas, jo te vispār nav garšīgas maizes. Ādažnieku čipsu te arī nav. Rīgas šprotes te var dabūt, un arī Selgas cepumus. Rīgas Balzams ir tikai tad, kad ciemiņi atved, un alus arī pietrūkst, jo šeit Islandes lokālais alus nav visai garšīgs.”

Minot citus ēdienus, Islandiešu zupas - sīpolu, seleriju, un citas - nav gājušas Rihardam pie sirds, jo tajās nav sastāvdaļu dažādības un kopējā garšu kombinācija neesot bijusi baudāma. Ziemassvētkos gan tiek gatavoti pupiņu salāti, kas atgādina ierastās Latvijas ēdienu kultūras tradīcijas.

Prom no Islandes?

Lai gan viņam pietrūkst Latvijas, tradicionālais ēdiens un ierastās māju sajūtas, Rihards Islandi kādu laiku jau uzskata par savām jaunajām mājām. Arī stāstot par citiem sev pazīstamajiem, kas tagad dzīvo Islandē, viņš skaidro, ka cilvēki ir ļoti apmierināti ar dzīves kvalitāti Islandē, tādēļ izvēlas tur palikt. “Cilvēki pārsvarā paliek. Bieži tie, kas atbrauc pastrādāt uz it kā trīs mēnešiem, lai piepelnītos, ātri maina domas un nu jau ir šeit kādus trīs gadus”.

Jautājot par to, vai viņš plāno Islandē palikt uz vēl ilgāku laiku, viņš atbild: “Tās domas mainās. Ir bijis tā, ka “vēl vienu gadu”, bet tas bija pirms kādiem diviem gadiem, un tā visu laiku. Tad, kad braukšu prom no Islandes, es domāju, ka braukšu ar busu, un tad mēs paceļosim vienu gadu kaut kur pa Eiropu, un tad varbūt atpakaļ uz Latviju. Bet es pat nevaru iedomāties, ko es varētu darīt Latvijā, kur strādāt - būtu grūti kaut ko sākt”.

Skatīt citus Islandes latviešu stāstus