Skip to main content

Performance "Trauksme"

vizuāli stāsti

Ar veģetatīvo distoniju un panikas lēkmēm “draudzējos” nu jau 10 gadus. Vēl kā vakardienu atceros savu pirmo panikas lēkmi skolā, 7. klasē. Šī panika sākās un neatstāja mani katru skolas dienu. Tās kļuva tik regulāras, ka sāku neapmeklēt skolu un beigās jau izvairīties no iešanas ārpus mājas vispār. Apkārtējā pasaule man radīja tik lielu stresu, ka vienu brīdi iestrēgu tajā pavisam. Mēnesi nodzīvoju tumsā ar sajūtu, ka atrodos simulācijā un nesaprotu, kas ir realitāte un kas nav. Lai gan ar panikas lēkmēm esmu pazīstama jau sen, es to neuzskatu par daļu no sevis. Es to uzskatu par tādu kā tumšu pārvalku, kas manu realitāti ik pa laikam aizklāj, padarot to necaurredzamu.

Alise Tīdena, Studentu medijs Skaļāk

 

Izjust stresu, paaugstinātu trauksmi, uztraukties par kaut ko, raizēties, - tās ir normālas cilvēka rekcijas. Piemērotā veidā un vietā visi šie stāvokļi darbojas kā sava veida aizsardzība un pielāgošanās situācijai. Būtu dīvaini, ja uz bīstamu situāciju cilvēks nekādā veidā nereaģētu. Bīstamās situācijās cilvēks kļūst modrāks, reaģē ātrāk, savukārt, nomierinās lēnāk un pamazām veido pieredzi kā rīkoties līdzīgās situācijās. Līdzsvarots, sociāli adaptējies cilvēks relatīvi labi spēj pārdzīvot satraucošus notikumus. Tomēr ne visi to spēj.

Performancē attēloju to, kā es redzu šo panikas lēkmi. Tā ir kā caurspīdīgs audums, kas mani pārklāj. Citreiz īsu laiku, citreiz ilgāk. Tā apgrūtina redzējumu uz lietām, elpošana kļūst smagāka un tu jūties tāds kā iesprostots. Kaut kādā ziņā to varētu salīdzināt ar klaustrofobiju.

Performances darbības tiek atkārtotas, divu iemeslu dēļ:

  1. Panikas lēkmes nāk un iet, atkārtojoties vienam un tam pašam scenārijam, tomēr mainoties ilgumam.
  2. Tieši noteiktas darbības, kuras atkārtojas, piemēram, dziļa elpošana un izelpošana, ir tas, kas palīdz tās mazināt.

Performances darbību var definēt gan kā nepārejošo ciklu, gan kā  dziļo elpošanu.

Brīdī, kad šis pārvalks ir apņēmis ķermeni, kadri paliek melnbalti. Tas ir tāpēc, ka panikas lēkmes un to process, protams, ir nepatīkams, tas ir nogurdinošs gan fiziski, gan emocionāli. Prāta stāvoklis šādā brīdī ir tumsā. Prāts nespēj pieņemt racionālus lēmums un bieži vien aizmirst par tik vienkāršām darbībām kā elpošana.

Par panikas lēkmēm un psiholoģisko diskomfortu atklāti runāju jau kādu laiku. Nebaidos ar to dalīties sociālajos tīklos, kā arī savos darbos. Tieši tādēļ bieži vien saņemu vēstules no nepazīstamiem vai pazīstamiem cilvēkiem, kuri pirmo reizi sajutuši paniku un lūdz palīdzību. Man prieks, ka esmu cilvēks, par kuru viņi iedomājas un uzticas man, lai prasītu palīdzību. Tomēr pieļauju, ka daudziem vēl ir grūtības par to runāt, bailes, ka viņus nesapratīs vai iepriekšējā pieredze ar to daloties nav bijusi laba. Vēlos runāt par šo un pavēstīt arī citiem, ka viņi nav vieni, kas šādi jūtās, kā arī to, ka nav neiespējami ar to sadzīvot un pakāpeniski pazudināt pavisam. Tam ir nepieciešama liela izturība.

 

Jaunākais saturs