Pašam sevi grūti nest. Elīnes stāsts

Elīne atver dzīvokļa durvis, un es skatos uz studentu dzīves laika kapsulu. “Pieliku jaunu plakātu, redzi?!”, viņa man saka ikreiz, kad eju ciemos, iepazīstina ar katru no jaunajiem suvenīriem, platēm un attēliem, pie reizes apčubinot katru no izkaltētajām puķēm. Ne velti Elīne izdzird frāzes, ka viņa būs kolekcionāre. Mani kautrīgi sagaida viņas kaķi, un mēs kopīgi lasām viņas rakstīto dzeju, kas tapusi laikā starp nenoteiktību un cīņu, pēc kuras mēdza sekot ļaušanās. 

Elīnei ir 22 gadi, no bioloģiskās ģimenes viņu izņēma piecu mēnešu vecumā. Līdz 15 gadu vecumam Elīne dzīvoja pie aizbildņiem, bet līdz 18 gadu vecumam audžuģimenē. Uzturoties vidē, kuru ik dienu līdz 15 gadu vecumam pavadīja emocionāla vardarbība, neizpratne un neuzklausīšana, rakstīšana bija veids, kā Elīne varēja pierādīt savu spēju ne tikai citiem, bet galvenokārt sev. 

Laura Šermukšne, Studentu medijs Skaļāk

(...) Tu plūsti bargā upē / Kur straumes mētā / Līdz nokļūsti vietā / Paša iecerētā / Bet patiesībā / Tu neesi pašā galā / Vienīgi viss pretvējš / Vairs nemaz nav spējš (Elīne, 2017)

Pašlaik Elīne iegūst maģistra grādu baltu filoloģijā, tāpēc viņas grāmatu plaukts arvien vairāk tiek piepildīts ar latviešu klasiķu darbiem, kuri visbiežāk iegādāti Otrajā elpā – “Nevar nepirkt, gan jau noderēs!”. Viņa visvairāk tomēr priecājas par Harija Potera sēriju.

Neizbēgamos pagātnes notikumu uzplaiksnījumus Elīne raksturo kā šķebinošu samierināšanos. Viņa māca, palīdz meklēt vai pat bēgt, un vēlas, lai jebkurš atrod spēju iepriekšējo pieredzi vērst ne pret sevi, ne pret citiem, bet izmantot kā spēcīgu gribu. 

Citu interese bija ļoti svarīga, jo līdz 15 gadu vecumam biju būtībā viena - mans pienākums bija būt par mammu savai audžumammai.