Nostalģija Ziepniekkalnā

Antra ir manas vecmāmiņas māsīca. Dažādu sakritību rezultātā mēs tā pa īstam iepazināmies pagājušajā gadā, ja neskaita bērnību, kad dzīvoju laukos un biju pavisam maza. Kopš iepazināmies, starp mums ir izveidojušās īpaši tuvas attiecības, varētu teikt, ka viņa man ir kā otra vecmāmiņa. Antra dzīvo nelielā, ilgi lolotā mājiņā, kas atrodas tepat Rīgā, Ziepniekkalnā.

Reina Iesaliņa, Studentu medijs Skaļāk

Fotogrāfijās atspoguļoju ainas no Antras un viņas vides novērojumiem, kas līdzinās autentiskai un nepiesātināti vienkāršotai dzīvei laukos, kontrastējot ar pilsētvidei raksturīgiem mirkļiem un elementiem.

Kad ciemojos pie Antras, manā iztēlē rodas personiskas asociācijas, domas un atmiņas par bērnību. Pie Antras es grimstu nostaļģijā par laiku, kad dzīvoju pie vecmāmiņas viņas lauku mājā. Fotogrāfijas ataino savstarpējas līdzības meklējumus starp manu pagātni un tagadni. Es Antrā un novērotajā vidē saskatu sevis un savas bērnības atblāzmu, ko atainoju kā saules gaismas radītajās ēnās ietvertu pašportretu.

Rūpes. Siltums. Māju sajūta. Miers. Šīs sajūtas man asociējas ar Antru. Tās es atspoguļoju tverot mirkļus ar Antru, fotografējot viņas nepierasti autentisko, ikdienišķo, saules apspīdēto vidi un tās elementus. Katras stāstā pievienotās fotogrāfijas pamatā ir manu pašreflektējošu personīgo sajūtu meklējumi, atskatoties uz kopā pavadītiem mirkļiem ar manu vecmāmiņu.

Pie viņas nekas neliecina par pilsētvides klātesamību. Te varu aizbēgt no realitātes un pilsētas burzmas. Šī ir vieta, kur varu sajust māju sajūtu.

Vērojot fotogrāfijas, ikviens var veidot savas interpretācijas atbilstoši personīgajai pieredzei, aizdomājoties par kādu īpašu cilvēku, kas rosina nostalģiskas sajūtas par kādreizējiem laimes pilniem laikiem.