No hipija līdz Krišnam

Šrīlas Prabhupādas piemiņas dienā, 17.novembrī, "Šrī Šrī Gaura Nitai" templī ir dzirdamas Rīgas ielām pazīstamas melodijas. Te notiek sagatavošanās darbi rituāliem. Uģis Kuģis mums ļauj ieskatīties krišnaītu ikdienā un stāsta par viņa paša ceļu līdz šī tempļa durvīm.

Tīna Enia Goba, Anna Junga, Samanta Markus, Amēlija Gerda Gulbe, Studentu medijs Skaļāk

Visu multimediālo stāstu skatiet šeit

Kā pievienošanās izmainīja jūsu dzīvi?

Visa mana ģimene ir Krišnas apziņā. Krišnas apziņa deva man sievu un bērnus. Dzīvestilu arī izmainīja - tas nav tā, ka esmu krišnaīts svētdienās vai vienu reizi mēnesī. Krišnas apziņa - tā ir mana dzīve.

Kādi ir jūsu ikdienas pienākumi?

Pirmais pienākums vienmēr ir atcerēties Dievu un nekad neaizmirst viņu. Man ir arī ģimenes pienākumi, jārūpējas par savu sievu un bērniem. Ikdienā 2 stundas tiek pavadītas skaitot lūgšanas uz krellītēm. Dienā stundu mums ir jālasa svētie raksti un jākalpo dievībām. Mēs ēdam tikai ēdienu, kas ir piedāvāts Krišnam. Garīgā prakse ikdienā aizņem aptuveni  4-5 stundas, protams, neieskaitot pienākumus pret sievu, bērniem un valsti.

Hare Krišna bija pirmie, kas atvēra zupas virtuvi Latvijā. Kā tas ir saistīts ar jūsu reliģiju?

Tas ir dzīvības ēdiens. Šeit trūcīgiem cilvēkiem ir iespēja iegūt ēdienu, jo mūsu garīgais skolotājs pateica, ka ap templi 20 kilometru rādiusā cilvēki nedrīkst ciest badu. Tas nav normāli, ka cilvēki cieš badu. Ēdiens no sākuma tiek piedāvāts Dievam, un pēc tam, to ēdienu ēdot, cilvēki attīrās. Mūsu mērķis nav barot trūcīgos cilvēkus tāpēc, ka viņiem nav ko ēst. Mūsu mērķis ir dot ēdienu cilvēkiem, lai viņi nonāk pie Krišnas apziņas.

Kā jums šķiet, kas piesaista cilvēkus Krišnas apziņai?

Mūsu kopienā ir tā - ko mēs sakām, to mēs arī darām. Mēs esam radikāli cilvēki. Tā ir mūsu īpašība - izlēmība. Mēs zinām, ko mēs gribam, un darām visu, lai to sasniegtu. Dažus piesaista gaisma, kas nāk no mums, kad ejam pa ielām, bet es vairāk teiktu, ka šie cilvēki, kas iet un to praktizē, ir ļoti izlēmīgi. Viņi zina, ko grib, un iet uz to.

Vai ir bijis kāds izteikts brīdis, kad notika kopienas uzplaukums?

Šeit Rīgā, kad pievienojos 2006. gadā, bija ļoti daudz cilvēku, un pēc tam skaits lēnām sāka sarukt. Kopumā par Latviju pēc pieredzes daudz nevaru teikt, jo ļoti bieži ceļoju pa pasauli. Pēdējā gada laikā pievienojās daudz tieši latviešu tautības cilvēku. Kad es atnācu uz templi, vairums bija krievu tautības pārstāvji, un tikai pieci latvieši. Visas programmas bija krieviski. Tagad tas ir uzplaukums tādā ziņā, ka ļoti daudz latviešu pievienojas, un pat varētu teikt, ka tieši jaunieši.

Vai ir kādi stereotipi par krišnaītiem, kurus jūs gribētu iznīcināt?

Par krišnaītiem ir tāds stereotips, ka visi ir bomži un viņiem nekas nav. Viņi tikai iet pa ielām, dzied un dumji smaida. Nē, mēs visi arī strādājam, nodarbojamies ar nopietnām lietām. Mums visiem ir ģimenes, pildām valsts pienākumus. Vēl viens mīts, ko esmu dzirdējis, ir, ka krišnaīti dzer čuras. Mēs to nedarām - piedodiet. Cilvēkiem ir visādi dīvaini mīti par mums, bet mēs pieņemam valsts likumus un arī dzīvojam normālu dzīvi kā cilvēki. Tā vienkārši izskatās savādāk.

Jūs esat pasniedzis daudzus seminārus, vai ir kaut kas, ko esat pateicis un varbūt nožēlojat?

Ja tev ir pareizs mērķis, uz kuru tu ej, tad visa tava sīkā darbība vedīs uz turieni. Tāpēc es teiktu - ko tur nožēlot? Cilvēki tāpat domās, kaut ko teiks, viņiem būs savs viedoklis. Galvenais ir tas, pie kā tu pieturies savā būtībā. Manā būtībā ir vienmēr atcerēties Krišnu un nekad neaizmirst, viss pārējais ir detaļas.