neKlātesamība

Šis foto projekts ir par manu tēti. Bērnībā tētis gandrīz vienmēr bija man blakus, lai gan vecāki bija šķīrušies. Viņš dzīvoja un vēl joprojām dzīvo vien piecu minūšu brauciena attāluma no manas mammas mājas lauku ciematā, kurā dzīvoju es. Varētu teikt, ka līdz 16 gadu vecumam es dzīvoju abu vecāku pasaulēs – gandrīz katru nedēļas nogali braucu dzīvot uz tēta māju. Tuvība starp mums pavīdēja nebūtībā dažādu iemeslu dēļ. Galvenokārt, jo viņam izveidojās jauna ģimene un piedzima dēls. Komunikācija turpinājās kā lakoniski un bezjūtīgi apsveikumi svētkos.

Reina Iesaliņa, Studentu medijs Skaļāk

Atminos viņu kā gādīgu, gudru, uzskatos un rīcībā izteiktu perfekcionistu. Tēvs, kas stipri mīl savu vienīgo meitu “čabuli”. Taču ar laiku viss šis skaistais un labais sāka grimt bezcerībā un alkoholā. Viņa izteiktie vārdi, notikumi un kopā piedzīvotais ir dziļi pagātnē atstāta manas biogrāfijas daļa, kas ik dienu liek par sevi manīt. Manu atmiņu pastiprina arī fiziskā formā saglabājušās fotogrāfijas, rakstītas apsveikuma kartiņas, kā arī konfekšu papīrīšu albums, ko viņš izveidoja, kad biju maza. Abi kopā tajā kolekcionējām dažādu apdruku konfekšu papīrīšus. Ik dienu par manu saikni ar viņu atgādina arī mani čirkainie mati. Tas viss ir daļa no manas identitātes.

Nerimstošie sevis un savas identitātes meklējumi liek ļauties mirklim, sajūtām un izaicinājumiem. Cerības izbēgt no šīs patstāvīgās būšanas svešiniekiem radīja manī vēlmi viņu satikt. Uz mirkli es vēlējos atgriezties bērnībā, būt ar tēti, saplūst ar to, kas reiz bija mana realitāte. Ļauties pašreizējai realitātei. Tieši Ziemassvētkos, pagājušā gada 24. decembrī, es aizbraucu pie viņa ciemos. Kaut kāda iekšējā naivā cerība lika domāt, ka tuvība varbūt starp mums nav pavisam zudusi. Tomēr realitāte liecināja par pretējo - tā bija auksta, diezgan vienaldzīga, izteiktiem klusuma brīžiem un neizpratnes pārpilna. No redzesloka ir izsvītrots un novākts viss, kas asociētos ar mani. Pat no fotogrāfiju albuma izņemtas pilnīgi visas manas fotogrāfijas. Manas gultas pārvalku vēl joprojām klāj dzeltenais pārvalks, taču to nu ir saēdušas kodes. Jutos kā svešumā, no kura gribas aizbēgt, taču siltās kopīgo atmiņu atblāzmas vēl aizvien turpināja mani pārņemt. Tas bija kā emocionāls izaicinājums, kurā eksperimentēju ar tagadni un pagātni, cenšoties tās sapludināt kopā, lai atklātu savu sajūtu pasauli.

Mana fotostāsta saikne ar mākslu izpaužas iecerē atainot un radīt balansu starp personisko ir publisko – parādīt mūsdienu pasaulei bieži vien raksturīgu, taču aizkadrā paliekošu un noklusētu realitāti, jo tā tiek uzskatīta par pārlieku personisku, nepieņemamu, norāda uz ievainojamību. Tas, ko es vēlos ar šo stāstu pateikt, ir saistīts ar manis definēto tēta “neKlātesamību” (tēta nebūšanu man blakus, viņa neeksistējošā klātbūtne), kas manā tagadnē ir attīstījusies kā neaizsargātības un nedrošības izjūta. Situācijas, kad vecāks nav bijis klātesošs, seko vai turpina atgādināt par sevi dažādos attīstības posmos.

Māksla ir autonoma un neatkarīga, tā izaicina mūsu ikdienas dzīves formas un normas, liekot tām funkcionēt (Bourriaud 2002, 20). Svarīgākais mākslā ir tās sniegtais kolektīvais vēstījums, taču mākslinieks ne vienmēr spēj ietekmēt vēstījuma galvenās domas pareizu izpratni, jo katrs tās uztvērējs jeb mākslas skatītājs to ģenerē pēc savām izjūtām un kultūras iezīmēm (Turpat). Šo foto stāstu uztveru kā terapeitisku instrumentu, kas liek atkārtoti izdzīvot manas personiskās atmiņas un pārdzīvojumus, esošas vai pazudušas sajūtas, tajā pašā laikā arī kliedējot šo tagadnē izjusto neaizsargātību. Tās liek no jauna apzināties savu identitāti, kuras attīstības sākumposms ir bērnība. Arī skatītājam šīs fotogrāfijas un to stāsts var likt identificēties, rezonēt, meklēt kādas līdzības pazīmes un rast empātiju.

Kopš 90. gadiem, mākslas pasaulē aktualizējusies ir iepriekš radītu mākslas darbu vai personīgajā arhīvā pieejamu materiālu izmantošana vizuāla stāsta un komunikācijas veidošanā (Beņķe, 2022). Bieži vien šīs arhīvā meklētās fotogrāfijas ir diezgan ikdienišķas, parastas, ģimenes albumam veidotas fotogrāfijas, kurām mākslas pasaulē ne vienmēr tika piešķirta vērtība. Šāda veida fotogrāfiju dēvē par vernakulāro fotogrāfiju (Turpat). Laikmetīgās mākslas pasaulē šādi darbi ir augstu vērtējami, jo tie caur subjektīvu un autentisku vizuālu dokumentāciju raksturo ne tikai personisko, bet arī kolektīvo atmiņu. Šo fotogrāfiju iekļaušana laikmetīgajā mākslā sniedz iespēju radīt detalizētāk izpētītus, izsmeļošākus darbus, piešķirt vērtību pagātnē neievērotām fotogrāfijām un tajās attēlotām sociālām lomām un attiecībām, kultūras vai politiskai pieredzei. Tam papildus mūsdienās dominē visdažādāko izteiksmes līdzekļu un tehnoloģiju izmantojums, kas sniedz iespējas radīt, stāstīt un galu galā izraisīt emocijas, apziņu un radīt savstarpēju sapratni starp cilvēkiem.

Fotostāstu veidoju balstoties dokumentālās fotogrāfijas principā, dokumentējot jaunas fotogrāfijas, kuras uzņēmu, ciemojoties pie tēta. Papildus, lai konstruētu savas pagātnes refleksiju tagadnē un raksturotu savas emocijas, sajūtas un atmiņu atgādinājumus, kā arī eksperimentētu ar fotogrāfijas formu, ar digitālās pēcapstrādes funkciju kombinēju fotogrāfijas no privātā arhīva vai kādus sajūtu un atmiņu raksturojošus elementus ar manis dokumentētajām fotogrāfijām tagadnē.

Fotogrāfijās dokumentēju tēti, kā arī dažās no tām inscenēju sevi. Stāsta vizuālo estētiku veidoju, cenšoties efektīvi izmantot dažādus tehniskos paņēmienus, kā, piemēram, kadrējumu, ēnas, gaismu. Vairākas fotogrāfijas nepārveidoju, jo tajās skaidri nolasāms to vēstījums. Viņa kādreizēju klātesamību manā dzīvē, mūsu vienotu kopā būšanu un nebūšanu attēloju dažām no fotogrāfijām pievienojot dublikātus, kas ir kā liecība manu emociju un sajūtu konfliktam. Pēcapstrāde un dublikāti sniedz iespēju radīt savstarpēju mijiedarbību starp klātesamību un “neKlātesamību”, starp tagadni un pagātni, starp siltām un aukstām atmiņām. Pateicoties digitālajām pēcapstrādes funkcijām, šīs sajūtas var sapludināt, līdz ar to arī īslaicīgi pastiprināt.

Izmantotie informācijas avoti

Beņķe, Liāna Ivete. 2022. "Starp Privāto Un Publisko: Ģimenes Fotogrāfijas Potenciāls ". PUNCTUM. 2022. gada 14. septembrī. https://www.punctummagazine.lv/2022/09/14/starp-privato-un-….

Bourriaud, Nicolas. 2002. Postproduction : Culture as Screenplay : How Art Reprograms the World. New York: Lukas & Sternberg. https://www.sternberg-press.com/product/postproduction/.