Meklējot iekšējo noskaņu Klausāmdzejā. Saruna ar Danu Zālīti

Sadarbojoties ar elektroniskās mūzikas mākslinieku un komponistu Reini Rabenau, dzejas un dziesmu tekstu autore Dana Zālīte rada Klausāmdzeju. Šī gada vasarā viņa ieguvusi maģistra grādu Liepājas Universitātes Rakstniecības studijās, kur pievērsusies teksta un skaņas dzejas pētīšanai arī akadēmiskā līmenī. Ikdienā Dana ir komunikācijas un sabiedrisko attiecību speciāliste Rīgas Latviešu biedrībā, kā arī šogad vadīja festivāla “Dzejas dienas 2023” komunikāciju.

Reina Iesaliņa, Laila Kaļiņina, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Reina Iesaliņa

Pastāsti, lūdzu, par to, kā tu atradi un attīstīji ideju un vēlmi kļūt par dzejnieci? Kas izraisīja interesi par rakstīšanu?

Es sevi vispār nesaucu par dzejnieci. Nevienā brīdī nelietoju šo vārdu, jo liekas, ka tas ir kā tituls, kas varbūt dzīves laikā jānopelna. Es rakstu tekstus, tāpēc parasti cenšos apiet šo vārdu “dzejnieks”. Kas vispār ir dzeja un kā to noformulēt? Ne vienmēr tas, ko radu, arī ir dzeja, tas varbūt kāds domu plūdums.

Atceros, ka man jau kopš bērnības ir paticis rakstīt, bērnudārzā es sacerēju stāstus. Kad iemācījos rakstīt, tad tos pierakstīju, pirms tam varbūt vizuāli kaut kā zīmēju. Pamatskolā un vidusskolā izdomātos stāstus sākumā pierakstīju ar roku, vēlāk jau datorrakstā. Bet rakstīt dzeju sāku tikai pirms  gadiem.

Kas tevi iedvesmo rakstīt? Varbūt ir kādi autori, no kā iedvesmojies?

Nē, tie noteikti nav kaut kādi autori, kas iespaidotu rakstīšanu vai iedvesmotu uz rakstīšanu. Tas ir veids, kā es varu izpaust kādu iekšēju emociju. Tas ir manu pasaules novērojumu, sajūtu, viedokļu izpausmes veids - kā es pati varu realizēties. Iedvesmas brīži rodas, piemēram, kad es kaut kur eju un ievēroju kādu kustību, lietas, sajūtas, smaržas, kādus notikumus. Tad mēdz būt tā, ka teksts pats “atnāk pie manis”, un es uzreiz varu paņemt telefonu un to pierakstīt. Dažreiz tās ir dažas rindiņas, ko es ātri pierakstu, taču tās var nostāvēt telefonā pat pusgadu, un tikai pēc tam dzejolis tiek pabeigts.

Man patīk vērot cilvēkus lidostās, kafejnīcās, autobusu pieturās, parkos. Vairāki dzejoļi tapuši braucot, piemēram, tramvajā vai vienkārši bezmērķīgi pastaigājoties vienatnē. Pilsētvide un drūzma, kontrastējot ar manu iekšējo klusumu, saslēdzas un rodas teksts. 

Man patīk vērot cilvēkus lidostās, kafejnīcās, autobusu pieturās, parkos. Vairāki dzejoļi tapuši, piemēram, tramvajā vai vienkārši bezmērķīgi pastaigājoties vienatnē.

Foto: Reina Iesaliņa

Tu savu dzejas daiļradi esi aizsākusi kombinēt ar mūziku, veidojot klausāmdzeju. Kas īsti ir “klausāmdzeja”? Kā nonāci līdz idejai? 

Kad kopā ar savu klausāmdzejas partneri Reini Rabenau sāku veidot šo dzejas un skaņas saplūsmi, es par to neko nezināju, pirms tam nebiju interesējusies par dzeju, vismazāk jau par teksta un skaņas dzeju. Tajā laikā domāju, kā nosaukt to, ko mēs esam radījuši, taču nekur neatradu informāciju. Google pirmajā lapā nebija dota definīcija. Tā arī tapa nosaukumus “Klausāmdzeja”. Bet vēlāk, kad tam pievērsos arī savā maģistra darbā, klausāmdzeja aizvien likās piemērots termins,  skaņas dzejas jēdziens tam neatbilda. Patiesībā, teksta un skaņas dzeja sevī ietver daudz un dažādus novirzienus. Man izveidojās uzskats, ka klausāma dzeja varētu būt viens atsevišķs burbulītis, jo tas ir kaut kas specifisks un atšķirīgs. Tā nav performance. Klausāmdzejā fokusējas tikai uz audio aspektu un aicinājumu klausīties atspoguļotajās sajūtās. Mums visu laiku apkārt ir skaņas. Mēs tās dzirdam, bet mūsdienās visi ir tik skrejoši, ātri, ka klausīties - tā ir privilēģija. Ar klausāmdzeju es aicinu klausīties skaņā, būt klātesošam. Ir gan autora klātbūtne, gan klausītāju klātbūtne - tā mēs mijiedarbojamies.

Mums visu laiku apkārt ir skaņas, bet mūsdienās visi ir tik skrejoši, ātri, ka klausīties ir privilēģija.

Kā, piemēram, klausāmdzeja atšķiras no ierasti lasītas dzejas?

Manā klausāmdzejā klāt ir elektroniskā mūzika, un tas nav vienkārši kā fona pavadījums. Process ir raksturojams kā abpusēja iedziļināšanās tekstā un pareizās noskaņas meklēšana - teksta interpretācija skaņā, - lai labāk noķertu sajūtu un vēl veiksmīgāk to nodotu klausītājiem.

Tad sanāk, ka tieši elektroniskā mūzika ir tava izvēle? Vai tā paspilgtina dzejā atspoguļoto?

Jā, bet, es domāju, ka tā noteikti varētu būt arī klasiskā mūzika vai kāda trokšņu mūzika, jebkas. Tā nu sanāca, ka mēs ar Reini bijām pazīstami, un kādu dienu es biju aizgājusi ciemos uz viņa mūzikas ierakstu studiju. Man bija līdzi pierakstu klade, kurā rakstīju tekstus. Es garlaikojos, jo gaidīju, kad viņš beigs savu procesu, taču tad viņš pēkšņi teica, lai es palasu tekstu skaļi. Un tā tas sākās. Man nepatīk vienkārši lasīt savu tekstu kā dzeju. Ja man tagad būtu jāpiedalās kādā dzejas lasījumā, tas nebūtu diezko viegli, jo es nespēju tik ļoti iejusties tekstā, šķiet, ka kaut kas pazūd, kaut kā trūkst.

Foto: Reina Iesaliņa

Kā tu raksturotu savu tekstu tematiku? Piemēram, Flash Sales? 

Reizēm pat ir grūti pateikt, par ko ir teksts, nav viena konkrēta notikuma. Dzejolis, kas saucas Ziemas rīts, nav par kādu skaistu ziemas rītu, kad paskatījos ārā pa logu. Reti rakstu tik tieši. Flash Sales gan bija vieglāks gadījums - tas ir par patērētāju sabiedrību, par visiem impulsiem, kas mūs bombardē. Vairāk tās ir sajūtu un notikumu kompilācijas. 

Daži mani teksti ir izdoti arī kā dziesmas. Viens ārpus klausāmdzejas piemērs, kurā arī es līdzdarbojos kā tekstu autore, ir šī, grupas Plenērs dziesma Aiz ādas.

Vai kādu no jūsu veidotajiem klausāmdzejas darbiem esi īpaši iemīļojusi?

Nē, pašai izvēlēties nav viegli. Ar Reini katru reizi ļoti veiksmīgi izdodas izveidot teksta un skaņas sintēzi. Katrā darbā ir sajūta, ka perfekti notverts balanss.

Foto: Reina Iesaliņa

Vai ir kādi īpaši rituāli, kas tevi motivē brīžos, kad raksti? 

Rakstīšana vispār ir kā darbs. Nesen absolvēju rakstniecības studijas, kur radošā rakstība bija uzmanības centrā. Šīs studijas lika saprast, ka rakstīšana ir grūta. Nevajadzētu gaidīt iedvesmu mūžīgi. Bet es tiešām varu uzrakstīt tikai tad, ja sagaidu iedvesmu, tāpēc, varētu teikt, ka esmu slinks un rets rakstītājs. Visi darbi, ko uzrakstu, ir emocionāli piesātināti un koncentrēti, jo es tiešām sagaidu, kad man ir impulss, kas pie manis atnāk, nevis, ka es apsēžos un rakstu. Es tagad noteikti varētu paņemt un sākt rakstīt, bet nebūtu saiknes ar tekstu, tas būtu tukšāks. 

Varu uzrakstīt tikai tad, ja sagaidu iedvesmu, tāpēc, varētu teikt, ka esmu slinks un rets rakstītājs.

Vai tuvākajā nākotnē ir gaidāmi kādi notikumi vai pasākumi, kuros uzstāsies ar savu dzeju? 

Novembrī būs uzstāšanās ar klausāmdzeju. Mēs uzstājamies reti, jo tas ir emocionāli grūti. Uzstāšanās brīdī izeju cauri visiem tekstiem, tie ir piesātināti, un ko tādu izjust bieži vien nav viegli.

Foto: Reina Iesaliņa

Dzeja nebūtu jāinfluencē.

Kas liktu jauniešiem pašiem iesaistīties daiļradē, varbūt klausīties vai rakstīt pašiem?

Jautājums, vai tas vispār ir vajadzīgs. Man, piemēram, neliekas, ka cilvēki būtu jāspiež nākt uz Dzejas dienām. Arī skolēni nebūtu obligāti jāved klausīties dzeju vai arī viņiem pašiem nebūtu jāliek to radīt. Tu nevari piespiest kādam darīt to, ko tas kāds pats nevēlas. Ja interesē - interesē. Kā es teicu, tas ir drīzāk kā izteiksmes veids, kas notiek automātiski. Tu vēlies zīmēt vai radīt mūziku, vai radīt tekstu, vai radīt dzeju. Arī interese pašam var rasties no sevis. Protams, mēs varētu atrast kādu populāru TikTok influenceri un teikt viņam, lai paņem dzejoli un saka saviem skatītājiem, ka dzeja ir forša. Varbūt kādam no tā kaut kas aizķertos un šim cilvēkam liktos interesanti lasīt dzeju, bet tas šķiet nepareizi. Šķiet, ka dzeja nebūtu jāinfluencē.