Krusa vai lietus, esmu gatavs mesties iekšā piedzīvojumos

26. februāris, 2025

vizuāli stāsti

Kā saglabāt ticību sevī? Alfrēds Radvils atbild: “Trenējoties.” Alfrēda sirdslieta ir sports. Skriešana, maratoni un riteņbraukšana ir kļuvusi par neatņemamu viņa dzīves sastāvdaļu. Alfrēds ir arī aizrautīgs galdnieks un ikdienā darbojas specializētajā darbnīcā “Skaida”.

Dārta Anna Celma, Adele Indrāne, Marta Aleksandra Palmbaha, Santa Lutere, Studentu medijs Skaļāk

https://sayfonts.wixsite.com/alfreds

Kas tevi iedvesmoja iesaistīties dažādos brīvprātīgos pasākumos, kas saistīti ar sportu?

Draugi ieteica, es apdomājos un nolēmu piedalīties ar viņiem kopā.

Cik jūs tur esat aptuveni kopā?

Kā kuros pasākumos, dažos ir līdz 100 vai 200, bet citos 40 līdz 50 cilvēki. Gada laikā man sanāk piedalīties varbūt 50 pasākumos.

Kas ir lielākais pasākums, kurā jūs brīvprātīgi esat iesaistījies?

Lielākā pieredze bija hokejs Rīgā — pasaules čempionāts, kas bija divus gadus vai gadu atpakaļ. Lai pieteiktos, atsūtīja vienu anketu, tad pēc kāda laika vēlreiz jāpilda anketa, lai tiktu uz nākamo kārtu, jo pieteicās, ja nemaldos tūkstotis vai pat divi tūkstoši cilvēku un beigās tik 500 vai 600 tikai paņemti. Ja otro kārtu iztur, tad esi 3.kārtā un esi ticis. Es tiku paņemts un tad tik darbojos.

Brīvprātīgais darbs nozīmē palīdzēt citiem, kaut kādā veidā dot bez saņemšanas. Kādu labumu tu pats gūsti no tā, ka tu piedalies šādos brīvprātīgajos pasākumos?

Man patīk. Tā ir pozitīva pieredze. Gūstu ko jaunu, ko citur nevar dabūt.

Varbūt atceries savu pirmo pieredzi brīvprātīgajā darbā?

"Stirnu buks", ja nemaldos. Mani uzaicināja, pieteicos un vienkārši aizbraucu. Nezināju, kas tas tāds ir. Kad man izstāstīja, es lēnām sāku saprast, kas ir "Stirnu buks". Tur es ieguvu savu pirmo pieredzi. Teiksim, finišā kaut kas tur jāpadala vai jāpadod. Pēc tam es vairāk un vairāk sāku braukāt pa pasākumiem, kur mani aicināja. Iesaku arī kolēģiem un draugiem, kas arī gribētu pamēģināt, bet viņi nekad nav to darījuši.

Kāpēc viņiem būtu jāpamēģina?

Lai izjustu to gandarījumu, kurš ir gan emocionāls, gan fizisks.

Varbūt ir kāds ieteikums tiem, kuri baidās iesaistīties brīvprātīgajā darbā? Ko tu viņiem teiktu? Kāpēc vajag pamēģināt?

Atnākt un pamēģināt, ja patiks, tad patiks. Svarīgi sākt ar mazumiņu, nevajag iegrūst cilvēku lietā, ko viņam grūti saprast un pie kā grūti pierast.

Vai visi var strādāt brīvprātīgo darbu? Vai ir jābūt kādām noteiktām īpašībām?

Ja tev ir pacietība, tad jā, tad var strādāt. Ja tu ātri nogursti un tev ātri apnīk, tad es neko nevaru izdarīt. Ja tu sāksi “ai man tur tas un tas”, tad aizbrauksi mājās un sāksi uz sevis dusmoties.

Kādām īpašībām vēl bez pacietības ir jāpiemīt brīvprātīgajam?

Gribasspēkam.

Vai ir vēl kas, ar ko vēlies padalīties?

Pagājušajā nedēļā sestdien, tepat Rīgā, rogainingā biju kā brīvprātīgais. Man piedāvāja un es neatteicos no brauciena, neskatoties uz jebkādiem šķēršļiem - krusa vai lietus, arī šitādos laikos esmu gatavs mesties iekšā. Ja es varu savienot, tad es piedalos. Ir reizes, kad vienā dienā ir vairākas sacensības, ja ir kādas stundas starpā, tad jāsāk domāt nedēļu pirms tam, vai es paspēšu, cik būs cilvēki u.t.t.