Jāņi Madonā

Pagājušogad es Jāņus pavadīju Madonā pie manas sirdsdraudzenes Madaras. Tajā laikā mani apciemoja draugi no Ņujorkas. Viņi vēlējās redzēt, kas ir Jāņi, tāpēc paņēmu viņus līdzi. Šie Jāņi man kļuvuši īpaši mīļi. Pirmkārt, tāpēc ka es tos pavadīju ar sev mīļiem cilvēkiem. Otrkārt, tāpēc ka es šo svarīgo diennakti varēju iemūžināt ar savu kameru. Nebiju gaidījusi, ka fotogrāfijas būs spējīgas vizuāli pastāstīt par emocijām, kuras es un pārējie pieredzēja šo svētku laikā.

Agate Brauere, Studentu medijs Skaļāk

Es fotografēju jau gandrīz astoņus gadus, esmu izmēģinājusi vairākas digitālās kameras, vairākas filmiņkameras, dažādus fotogrāfijas stilus, dinamiskus, statiskus, portretus, ainavas, kā arī fotografēšanas veidus, tas ir, kā, kur, ar ko es fotografēju. Tāpēc es būšu pilnīgi atklāta - vienīgais veids kā fotografēt tā, lai tas nestu jebkādu jēgu, ir staigājot apkārt ar kameru visur un vienmēr un fotografējot to, ko vizuāli redz acis. Es esmu padevusies kadrēt, meklēt, pozēt sev apkārt esošo pasauli, jo nekas nepiemērojas tam, ko pēdējā gada laikā esmu notvērusi "netīšām".

Laura Mulveja analizē skatiena un spontānas pieredzes nozīmi savā darbā "Visual and Other Pleasures". Viņa apgalvo, ka vizuālā māksla spēj izcelt autentiskas emocijas, ja to vadmotīvs ir nevis iepriekšēja kadrēšana, bet gan mirkļa iemūžināšana (Mulvey, 2009). Šī ideja pilnībā atbilst manai pieejai fotogrāfijā – labākās fotogrāfijas, manuprāt, rodas nejauši, bez pārlieku rūpīga plānošanas procesa. Tieši šādi "netīši" mirkļi vislabāk iemieso emocionālo patiesību un rada autentisku stāstu.

Fotogrāfija jau sen tiek uzskatīta par spēcīgu instrumentu sociālās saiknes stiprināšanai un personīgo pieredžu dokumentēšanai. Kā uzsver Žizele Froinda (Gisele Freund) savā darbā "Photography and Society", fotogrāfija piedāvā iespēju iemūžināt ne tikai individuālos, bet arī kolektīvos mirkļus, kas atspoguļo konkrēta laika un vietas sociālo dinamiku (Freund, 1980). Mans fotostāsts par Jāņu svinībām Madonā ir tieši tāds piemērs. Fotografējot šos svētkus kopā ar tuvākajiem cilvēkiem, es ne tikai saglabāju atmiņas, bet arī radu vizuālu stāstu, kas atspoguļo emocionālo saikni un svētku būtību. Šajā procesā fotogrāfija kalpoja ne tikai kā dokumentāls rīks, bet arī kā saikne starp mani un apkārtējo pasauli.

Mūsdienu fotogrāfijas diskursā svarīgu lomu ieņem arī postmodernisma idejas, par kurām raksta Nikolā Burjo (Nicolas Bourriaud) darbā "Postproduction". Viņš analizē, kā mākslinieki izmanto esošos kultūras materiālus, lai radītu jaunas formas un saturu, tādējādi pārveidojot realitāti par mākslas darbiem (Bourriaud et al., 2002). Fotografējot Jāņus, es ne tikai iemūžināju notikumus, bet arī pārveidoju tos par emocionālu stāstu, kas pārsniedz vienkāršu dokumentāciju. Fotogrāfija kļuva par rīku, ar kura palīdzību ikdienas realitāte ieguva jaunu dimensiju un stāstījumu.

Mana pieredze rāda, ka dokumentālas dabas attēli var sniegt daudz vairāk nekā tikai informatīvu vērtību – tie spēj pārnest skatītājam autora subjektīvo perspektīvu un izjustās emocijas. Jāņu svinību fotogrāfijās apvienoju šo dualitāti – vienlaikus dokumentējot tradīcijas un pievienojot savas personīgās izjūtas un perspektīvu. Šādi radīts fotostāsts kļūst par tiltu starp realitāti un mākslu, ļaujot fotogrāfijām dzīvot savu stāstu arī ārpus notikuma robežām.