Izdziestošais skaistums

Pamestas mājas, muižas un baznīcas atrodamas jebkurā mūsu valsts nostūrī. Šobrīd daudzas no tām ir pussagruvušas un neapdzīvojamas, taču kādreiz ēkas bija pilnas dzīvības. Visām šīm vietām ir sava vēsture, bieži vien unikāla un aizraujoša, bet piemirsta un nevienam nevajadzīga.

Aļina Zobova, Studentu medijs Skaļāk

Viena no šādām vēsturiskām vietām, kurā viesojāmies, ir Baldones sanatorija. Pirmā sēravotu un minerālu dziednīca Baldonē atvērās 1795. gadā. Gada laikā kūrortu apmeklējuši vairāk nekā pieci tūkstoši cilvēku. Sanatorija ar tās dziedniecības un atpūtas iespējām bija ļoti pieprasīta un populāra ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tā nomainījusi vairākus saimniekus, bet nevienam tā arī nav izdevies kūrortu atjaunot. Tomēr pat pēc tik daudz gadiem, kuru laikā ēku komplekss nu jau neglābjami zudis,  šī vieta ir pilna ar neticamu enerģiju un gaiss ir īpaši tīrs un it kā skanošs.

Otra vieta, ko apmeklējām, bija Odzienas muižas pils Aizkraukles novadā. Šī neogotikas stilā būvētā pils, kuras nosaukums vēstures rakstos parādījies jau 1455.gadā, bijusi neticami skaista un majestātiska, diemžēl šobrīd tā ir vienkārši sagruvusi ēka ar kokiem, kas caurauguši bijušo muižnieku īpašumu. Arī šai muižai visā tās pastāvēšanas laikā vairākkārt mainījušies īpašnieki un piecu gadsimtu garumā tur dzīvojušas paaudžu paaudzes. Kādreiz te notika balles, maskarādes un īpašas vakariņas, šajā muižā bija liela bibliotēka, kabineti, apspriežu zāles un daudz guļamistabu. Un kādreiz pa ceļu, kur tagad brauc mašīnas un staigā tūristi, savus pakavus sita zirgi, iejūgti karietēs. Vēsturiskie stāsti par pili un tās iemītniekiem ir romantiski, tomēr šobrīd ar žogu apjoztā ēka stāv tukša un vairāk raisa skumjas.