Dzīvo tik nost..

Upmalu ciematu uzbūvēja kā Rīgas vagonu rūpnīcas palīgsaimniecību, tā teikt, pilsētniekiem piepalīdzēt ar pārtikas produktu sagādi. Tas notika kaut kad drīz pēc Otrā pasaules kara. Vismaz ūdenstorni glezno gadskaitlis 1964. Un nav nekāds vājais tornis - 21 metru augsts, leišu strādnieku būvēts no kārtīgiem ķieģeļiem un cementa.

Kalvis Mihelsons, Studentu medijs Skaļāk

Vēlāk, septiņdesmitajos gados te nodibināts sovhozs “Spartaks”. Kaujiniecisks nosaukums, raiba un daudznacionāla publika. Kad tika izveidots Mālpils sovhoztehnikums, tad notika apvienošanās. Ja Mālpili 1972. gadā nolēma veidot kā paraugciematu ar daudzām samērā ievērojamām celtnēm - vienu no lielākajiem kultūras namiem valstī, vidusskolu ar peldbaseinu, vairākstāvu stikla siltumnīcu, - tad Spartaku, vēlāk - Upmalu ciematu, atstāja pabērna lomā. Līdzās daudzajām cūku fermām te bija veikals, ēdnīca, benzīntanks, maziņš namiņš dejām un izklaidēm. Policija te ieradās nelabprāt. 

Cilvēki bija pārdzīvojuši karu. Bija Koršurkoviene, kura vienmēr krāsoja lūpas, lika krelles un nepārtraukti grauza saulespuķu sēkliņas. Viņa bija pieņēmusi audzināšanā bāreni, kā jaunieti palaidusi karā, sagaidījusi savu Koļu un apprecējusi. Kad Eifrozīnija nāca pēc piena, tas bija dzirdams pa gabalu, viņa pēc kara bija uzkāpusi nesprāgušai mīnai, kāja bija norauta, ar kruķiem un kannām apkrāvusies. Oļesovs arī bija kolorīta persona, viņš vairākas reizes bija sēdējis cietumā, notetovēts, ļoti trenēts. Kad uz baisām paģirām viņš ieradās aizņemties no kāda naudu, tad vienmēr sēdās glītā “špagatā”. Smieklīgi un draudīgi. Viņš 2011. gadā ļoti cieta mājas sprādzienā, kur tajā naktī bojā gāja pieci cilvēki. Viņš izdzīvoja, bet veselība bija sabojāta. Upmalu ciemā bojāgājušos atceramies. Māja tā arī netika atjaunota. Tagad tā izskatās dīvaini - it kā apdzīvota, it kā ne. Daba dara savu. Koki postažu padara mierīgāku. Tagad ciems lēnām piedzīvo vecumdienas. Mierīgi un klusi. Agrāk te bija daudz bērnu, tagad šeit pārsvarā dzīvo cilvēki gados.

Reizēm ieklīst vēl pa kādam dzīves pabērnam, kuriem, piemēram, ir parādi par dzīvokli Rīgā, un veikli darboņi piedāvā tos apmaksāt pret izvākšanos un idillisku dzīvi laukos.

Kas būs tālāk? Kaut kas jaut tiek sakārtots. It kā tuvu Rīgai, bet tomēr- bezgala tālu.