Bez noteikumiem. Punk’s not Dead

“Ko nesagrāva vācu tanki, sagraus Rīgas panki!”. Latvijas spilgtākā subkultūra nav tikai jauna tendence, par to var pārliecināties gan meklējot pēc atslēgas vārda “panks” portālā periodika.lv vai vienkārši parunājot ar mūziķiem dažādās paaudzēs. 

Santa Dunaiska, Studentu medijs Skaļāk

Kas ir Panks? Tezaurā skaidro, ka panks ir: “Jaunietis, kam raksturīgs kultūras vērtību noliegums, sevišķi ekstravagants apģērbs[…].”  Noliegums pret kultūru, nu nē, ja tā būtu, manuprāt, panki nepastāvētu tik dažādās formās. Tā ir kustība, kas katrā valstī, katrā laika griezumā ir absolūti savādāka. Tas ir kā interešu klubiņš cilvēkiem, kas nebaidās būt skaļi tur, kur citi baidās paust viedokli. Tā ir ģimene, kuru vieno kustība un ideoloģija pret to, ko uzspiež masu kultūra. Tā ir pret atbilde visam pareizajam, kad pareizo nevar nodefinēt. Tādēļ arī uz to, kas ir panks, nav viennozīmīgas atbildes. Tas vienkārši ir cilvēks, kas dzīves rāmjus veido nevis kantainus, bet pēc savas formas.

Kā panki izskatās, domājams zina jebkurš, pat tante Bauskā. Kā uzvedas — tikpat skaidrs. Bet Latvijā, kur padomju varas laikā tika cenzēti pat bērnu dzejoļi, bīstams bija jebkurš ar savas spriestspējas pazīmēm. Tad noteikti nebija šādas agresīvas, protestējošas kultūras. Muļķības! 

Kā izrādās par panku kultūru Latvijā sāka rakstīt prese jau septiņdesmito gadu izskaņā. Dambis (Raimonds Lagimovs), kurš zināms kā Ieģendārās latviešu pankroka grupas Inokentijs Mārpls solists, atceras, ka sākotnēji Latvijā tā vairāk bija kā modes tendence. Viņš mācījās poligrāfos 1983. gadā un atceras, ka jau tolaik tualetes sienas bija apzīmētas ar Dzelzceļš, The Clash, 999 un tamlīdzīgiem tekstiem, bet pati mūzika nāca vēlāk.¹ “Agrīnajā periodā tas pat bija bīstami būt pankam. Tev par to, ka biji savādāks, uz ielas varēja uzbrukt urlas (tezaurs.lv: Huligāns; bezkaunīgs, nekulturāls cilvēks), milicija un jebkurš, kam nebija slinkums. Šī kultūra ietekmēja arī tā laika estrādes mūziķus, vismaz atribūtiku un modi. Kultūra ir mainījusies, panku ideoloģija ir krasi mainījusies, bet paši panki nē, jo vienmēr būs cilvēki, kas būs pret meinstrīmu vai kādu uzspiesto ideoloģiju,” min Dambis. 

 
Kā vienu no pirmajām Latvijas panku grupām var minēt Ārprāc, kas tagad zināmi kā ZIGZAG. Viņi paši sevi šai kultūrai nemaz nepieskaitīja. Grupas solists Juris Lasinskis³ apstiprina — cenzūra bija: “Tādi panku pasākumi sākotnēji nemaz nenotika, un visi mūziķi izpildīja standarta prasības — atrādīja savu aranžējumu komisijai, pieprasīja atļaujas un, tikai izejot cauri rekomendācijām, varēja doties spēlēt uz kultūras centriem. Slepenie pagrīdes pasākumi parādījās vien vēlāk.” Juris atceras, ka reiz, uzvilcis mammas krāsaino žaketi un nopūtis matus ar krāsu, bija devies uz pasākumu, bet viņu aizturējusi milicija. Bez paskaidrojumiem! Vien nopratināšanas laikā tapa skaidrs - tas ir izskata dēļ, jo atkārtojās jautājums: “Kur tu tāds sapucējies dodies?”.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Jānis Daugavietis savā darbā “Die späten Anfänge des Punk in Lettland”² raksta, ka šis vēlais Latvijas panku fenomens ir sasaistīts ar PSRS saaugšanu jau ar vairākām paaudzēm, kur jaunākā vairs nevēlas akceptēt notiekošo un ir zaudējusi bailes no sankcijām. Emocionāli šis pārejas laiks - astoņdesmito gadu izskaņa - bija ļoti grūts un neizprotams periods, kas attiecīgi sekmēja panku kustības un ideoloģijas attīstību tālāk, skaidro Daugavietis.
 
To, ka latvieši ir visur, apliecina arī pirmā ārzemju latviešu grupa “Arvīds un mūrsitēji”. Grupas līdzdibinātājs Aivars Sinka⁴ skaidro: “[…] mēs bijām fiziski un politiski šķirti no Latvijas, respektīvi - trimdinieki. Tomēr, mēs gribējām būt daļa no dzīvas latviešu kultūras, un tas nozīmēja mēģināt arī radīt “jaunu” latviešu kultūru. Mēs nekad nedziedājām angliski – tā nebija tā jēga – dziedāt panku un regeju un rokmūziku latviski bija mūsu iemesls “būt”. Izvēlējāmies panku jo tas bija laicīgs. Es pirmo reizi biju Latvijā tikai 1985. gadā. Tad gan dzirdēju teicienu “Ko nesagrāva vācu tanki, sagraus Rīgas panki!”.”

Brutālākie bija deviņdesmitie, jo važas krīt, pagrīdes pasākumi aug, ir kur izpausties, jauniegūtajā brīvībā viss nebija tik rožaini, kā cerēts. Kā viļņi cēlās šīs kultūras atpazīstamība, sasniedzot kulmināciju un atkal pieklustot. Ja iepriekš veidot koncertus un pasākumus bija grūti, tad ar laiku izveidojās pasākumu vietas kā “Pulkvedim neviens neraksta”, “NABA klab”, “DEPO”, ”Rokabilly”, “Aptieka” un citi. Tāpat mēģinājumu telpas kļūst pieejamākas, veidojas tādas underground radio stacijas kā Radio NABA, Radio Nemiers un lielāki pasākumi kā “Zvērā”, “Zabadaks” un “Laba Daba”. Veidojas kopienas, kas ļauj izpausties un būt kopā, dodot iespēju būt bez aizspriedumiem un bez cenzūras. Savā starpā panki ir bez skaudības un viens otru atbalstoši. Šobrīd ir praktiski zudušas robežas starp panku subkultūru apakškultūrām, bet joprojām ir arī redzami jaunieši ar uzšuvēm, skūtiem matiem. Kas citiem var šķist kā agresīva uzvedība, pankiem ir viņu esamība, caur deju, izskatu, mākslu, kurā viņi izlādē visas negatīvās emocijas. Tas ir viedoklis un spēja būt brīvam un nebaidīties no nosodījuma. Jau vairākus gadus norisinās pasākums Punx Picnic, kura atrašanās vietu savā starpā izziņo panki, tā teikt “no mutes mutē”. Viņi to dara nevis tādēļ, ka pasākums ir nelegāls, bet gan tāpēc, ka cilvēki cenšas savu kultūras telpu turēt brīvu no aizspriedumiem un nevēlamiem viesiem, kas varētu izjaukt draudzīgo pasākumu. Apmeklējot šo pasākumu iezīmējās jau jaunā panku paaudze, kurai ir, ko teikt - PUNK’S NOT DEAD!

[1] Intervija ar Raimondu Lagimovu (Dambi) notika 2022.gada pavasarī, gatavojoties studiju darbam. 

[2] Warsawer Punk Pakt: Punk im Ostblock 1977 – 1989 (pp.2002-14), 2018, Ventil Verlag.

[3] Intervija ar Juri Lasinski notika 2022.gada pavasarī, gatavojoties studiju darbam.

[4] Intervija ar Aivaru Sinku notika 2022.gada pavasarī, gatavojoties studiju darbam.