Andrejs Kovaļovs – Paldažu vēstures turpinātājs
Vien dažus kilometrus no manas dzimtās pilsētas, Limbažiem, atrodas sena zemnieku saimniecība Paldaži. Šobrīd tur saimnieko Andrejs Kovaļovs, kura vārdu daudzi saista ar Latvijas ārlietu dienestu, jo darbam tajā viņš ir veltījis 27 savas dzīves gadus. Pēc tik ilgiem gadiem diplomātijā Andrejs nolēma pievērsties dzimtas saimniecībai, kurā uzmanību pievērš daudz un dažādiem darbības veidiem: aitkopībai, biškopībai, lauku tūrismam, ēdiena pieredzei, kokapstrādei, saimniecības atjaunošanai, vietas vēstures popularizēšanai un apkārtnes uzlabošanai. Paralēli tam viņš vada fotografēšanas nodarbības, kā arī māca spāņu valodu Pāles pamatskolas skolēniem.
Kate Upmale, Studentu medijs Skaļāk

Lai šis, mans pirmais fotostāsts, no idejas pārtaptu vizuālā rezultātā, Andrejam nācās mani ielaist savās mājās. Manuprāt, tā ir ļoti liela uzticēšanās, īpaši tādēļ, ka man rokās bija fotoaparāts. Atminos pirmos mirkļus saimnieka dzīvojamajā mājā – viņš malkoja kūpošo kafiju un teica: “Netērē laiku, sāc fotografēt!” Tā nu es sāku. Kādas izdevās pirmās fotogrāfijas? Ne pārāk labas. Tajās nebija viegli nolasāmu ideju, ritma, krāsu spēles vai pat skaidras kompozīcijas. Pēc dažām minūtēm, man nelūdzot, Andrejs nesavtīgi sāka nodot savas fotografēšanas zināšanas. Es, protams, cītīgi klausījos un, daudz nekavējoties, dzirdēto liku lietā. Kadrus man nevajadzēja meklēt, tie viens pēc otra parādījās, jo saimnieka ikdiena paiet diezgan lielā steigā. Ja pirms brīža viņš atradās mājas iekštelpās, tad drīz vien jau pļavā pie aitām. Man šķiet, ka Andrejs vienā dienā paspēj izdzīvot vairāk emociju nekā kā citi cilvēki nedēļas laikā.
Andrejs vienā dienā paspēj izdzīvot vairāk emociju nekā kā citi cilvēki nedēļas laikā.
Atrodoties Paldažos, es piedzīvoju pilnu sajūtu buķeti. Sākot ar prieku un beidzot ar sažņaugušos sirdi un sliktu dūšu. Pirmo reizi man nācās vērot aitas kaušanu. To gribētos raksturot kā ļaunu murgu. Lai gan Andrejs aitu nekauj pirmo reizi, ķermeņa valoda un sejas vaibsti liecināja par to, ka arī viņam tas ir smagi. Pēcāk viņš man atklāja, ka pieķeras aitām, tādēļ kaušanas process ir sava veida rūdīšanās. To, kā vēlāk aitas gaļa tiek baudīta, es nepieredzēju, tomēr man bija iespēja pusdienot pie lielā ģimenes galda. Tas savā ziņā bija maģisks brīdis, jo, baudot gardo ķirbju biezzupu, ko bija pagatavojusi Andreja mamma, sarunas aizvirzījās līdz kopīgām paziņām jeb maniem vecvecākiem. Stiķējot kopā vēsturiskos faktus, atklājās, ka Andreja mamma ir labi pazīstama gan ar manu vecmammu, gan vectēvu.













Sākotnēji man šķita svarīgi veidot fotostāstu par Andreju kā Paldažu tagadnes saimnieku tādēļ, ka viņa saimniecība atrodas manā dzimtajā novadā un tituls bijušais diplomāts izklausās nopietni. Fotostāsta tapšanas procesā nozīmīgums mainījās. Iepazīstot Andreju, man bija iespēja saredzēt nelielu daļu no tā, ko cilvēkam nozīmē uzņemties rūpes par senču mantojumu. Es ieraudzīju to, kā izskatās ikdiena cilvēkam, kurš darbojas nevis finansiāla atalgojuma, bet gan gribasspēka dzīts. Andrejs šobrīd raksta jaunu lappusi Paldažu vēstures grāmatā, un man paveicās, ka šo procesu varēju iemūžināt nezūdošā fotostāstā.
Jaunākais saturs
Aiz konserva vāka. Dokumentāla īsfilmavizuāli stāsti
Māsa. Dokumentāla īsfilmavizuāli stāsti
Kārlis. Dokumentāla īsfilmavizuāli stāsti
Vientuļnieks ar odziņu. Dokumentāla īsfilmavizuāli stāsti
