TV recenzija. LTV1 seriāls "Divi vienā"

Jaunais LTV 1 seriāls „Divi vienā”, kas savas pirmās sērijas pirmizrādi piedzīvoja pavisam nesen. Seriāls sevi piesaka, kā daudzsološu jaunu seriālu, kuru būs iespējams baudīt kopā ar visu ģimeni, gandrīz katru darba dienas vakaru.

Seriālu rāda laika posmā, sākot no otrdienas līdz ceturtdienai. Tātad seriālu baudīt varam tikai trīs vakarus nedēļā, bet tam nevajadzētu būt tik lielam šķērslim, lai nepievērstu uzmanību šim seriālam.

Seriāla režisore ir Inta Gorodecka, kura bijusi arī režisore populārākajiem latviešu seriāliem – Ugunsgrēks, Svešā seja, Neprāta cena un daudziem citiem. Iespējams, ka tieši tādēļ, ka visiem šiem seriāliem ir viena režisore, skatoties seriālu, iespējams atrast diezgan daudz līdzību ar iepriekšminētajiem darbiem.

Kā vēsta autori, seriāls ir viegls stāsts par mums pašiem, par ikdienas sadzīvi un to, kādas likstas dažreiz piemeklē. Stāsta centrā ir divas ģimenes, kuras dala dvīņu māju, seriāla gaitā tiek risinātas ikdienas ķildas starp kaimiņiem, celti augšā pagātnes rēgi, kas tā vien traucē kaimiņu mierīgai sadzīvei, kā arī neizpaliek stāsts par jaunu, skaistu mīlestību, kas iespējams ļauj aizrauties daudzām skatītājām.

Seriālu LTV 1 kanāls raida trīs darba dienu vakarus nedēļā. Vienas sērijas ilgums ir 25 minūtes un seriāla izvēlētais raidlaiks, nenoliedzamai ir izvēlēts, lai piesaistītu skatītāju uzmanību vakaros, kā arī noteikti LTV komandas mērķis ar šā seriāla palīdzību censties piesaistīt vēl lielāku auditoriju ik vakara Panorāmai, kura seko uzreiz pēc tā. Iespējams, tas pat strādā, jo arī pati sevi pieķēru, ka nesteidzos uzreiz pēc tā beigām pārslēgt televīzijas kanālus. Tātad metode – piesaistīt plašākas auditorijas uzmanību ar izklaides seriālu noteikti savā veidā ir nostrādājusi.

Seriāls ir tik vienkārši uzbūvēts - izmantotas gaišas krāsas, mierīga seriāla gaita, ka skatoties tā vien gribas atlaisties dīvānā pēc garas darba dienas un vienkārši baudīt šo vienkāršību. Pavisam iespējams, ka arī vienkāršība bija seriāla komandas galvenais mērķis, un tas noteikti strādā. Jo mūsdienu pasaulē, kad viss ir tik ātrs, mēs visu laiku skrienam, ir labi, ka televīzijas programmā ir vismaz 25 minūtes nesteidzīgas vienkāršības. Iespējams, lielai daļai skatītāju šis seriāla gaišums un vieglums šķitīs pārāk vienkāršs, bet es ticu, ka kādas sabiedrības daļas uzmanību seriāls noteikti ir piesaistījis.

Jo mūsdienu pasaulē, kad viss ir tik ātrs, mēs visu laiku skrienam, ir labi, ka televīzijas programmā ir vismaz
25 minūtes nesteidzīgas vienkāršības

Atgriežoties pie seriāla „gaišuma”, pat seriāla galviņa ir tik vienkārša, ka sākumā pat grūti saprast, kas tas īsti ir, seriāla sākums, vai tomēr kāds mazs grafisks klipiņš. Šeit gan sazīmēju atšķirību starp visiem iepriekš redzētajiem latviešu seriāliem, jo esam pieraduši seriāla „galviņā” redzēt katru aktieri, un skaistu mūziku fonā, bet šeit seriāla autori apgāž pilnīgi visu iepriekš redzēto. Seriāla galviņa ir pavisam vienkārša – uz balta fona vienkāršs zīmējums, kas simbolizē ābola divas daļas, un seriāla nosaukums „Divi vienā”, viss vienkāršā, melnbaltā drukā un skicējumā, pat šā seriāla galviņa ir tik vienkārša, ka, manuprāt, skatītājs pat spēj apjukt tajā visā vienkāršības piepildījumā.

Ekrānšāviņš no LTV1 seriāla "Divi vienā"

Pati pirmā seriāla sērija, protams, nav piepildīta ar notikumiem, kā jau tas bija sagaidāms no pirmās sērijas, šeit gan jāatzīst, ka seriāla komanda ir veiksmīgi izplānojusi šo sēriju, jo noskatoties uzreiz kļūst skaidrs, ko sagaidīt no visa seriāla kopumā un, kas tad īsti būs seriāla epicentrā. Pats pirmais kadrs, ar ko atklājam šo seriālu ir divas mašīnas, kuras nostājas viena otrai blakus, protams, pie sarkanās luksofora gaismas, paveras mašīnu logi un uzreiz skatītājs ierauga vienā mašīnā mammu ar meitu un otrā tēvu ar dēlu un protams uzreiz saprot, ka visa seriāla galvenais stāsts tiks stāstīts par šiem diviem personāžiem. Turpinoties pirmajai sērijai, šie divi personāži satiekas atkal un atkal, viņi ir kļuvuši par kaimiņiem, abi ir šķīrušies, izrādās, ka viņu abu vecāki savā starpā nesatiek, kā arī beigās abi pretendē uz vienu darbavietu. Šī viena sērija, vien nieka 25 minūtēs skatītājam pasaka pilnīgi visu. Šeit gan jāatzīst, ka tas ir gan labi, gan slikti, jo it kā ir zināms viss, kas norisināsies tālāk un ir iepazīti gandrīz visi seriāla personāži, bet tanī pat laikā, īsti nerodas interese par to, kas notiks tālāk, jo šī viena sērija, tā diezgan mierīgi pastāsta ļoti daudz.

Ja pieminam, kādu no televīzijas kodiem, tad uzreiz pamanām sociālo kodu, kas ir ļoti veiksmīgi veidots. Šeit visi personāži ir glīti nogrimēti, ļoti vienkārši, ikdienišķi. Tāpat arī apģērbs it kā ikdienišķs, bet uzreiz nolasām to, ka šis stāsts nebūs par vidējo latvieti, šīs ģimenes ir mazliet augstākā sociālajā slānī. Šeit atkal ir jāuzslavē seriāla veidotāju grupa, kura veiksmīgi ir izmantojusi daudzus no latviešu dizaineru tērpiem, šādā veidā tos reklamējot, kā arī atbalstot.

Turpinot par kodiem, varam apspriest to, kādi tad ir seriāla tehniskie kodi. Šeit gan var pamanīt, ka viss nav tik skaisti un gludi, kā tas bija gaidīts. Skatoties pirmo sēriju, ir redzami daudzi neveiksmīgi kameras leņķi, radot sajūtu, ka operatoram telpā īsti nav bijis vietas, tieši tādēļ ir izvēlēts šāds kameras leņķis. Iespējams, ka šie, manuprāt, neveiksmīgie kameras leņķi ir veidoti tieši uz tā paša vienkāršības principa, kā viss pārējais seriāls, bet man, skatītājam, tas mazliet traucēja.

Skatoties pirmo sēriju, ir redzami daudzi neveiksmīgi kameras leņķi, radot sajūtu, ka operatoram telpā īsti nav bijis vietas, tieši tādēļ ir izvēlēts šāds kameras leņķis

Seriālam ir arī daudzi piefilmējumi, kas, manuprāt, ir par daudz, to varētu arī nebūt, protams, tie parāda, kur šobrīd notiek darbība, bet daudzās vietās nenolasīju šo piefilmējumu jēgu. Seriāls tomēr ilgst tikai 25 minūtes un no tām vismaz 10 – 15 minūtes veltīt tikai piefilmējumiem, kur filmēta plika iela, manuprāt, ir bezjēdzīgi.

Ja runājam par seriāla dialogiem, tie šķiet mazliet par vienkāršu, bet šeit atkal atgriežamies pie seriāla vienkāršības, iespējams, tas ir kārtējais seriāla veidotāju mērķis, ar vienkāršiem, dažbrīd pat bezjēdzīgiem dialogiem un sarunām panākt to vienkāršības un ikdienas sajūtu.

Tālāk vērtējot pašu seriālu, reprezentāciju un to kādus tēlus šeit reprezentē, rodas vēlme mazliet „piekasīties” pie tā, kā tēli attēloti tieši tādi, kādi viņi ir. Piemēram, jaunā meitene, kura, acīmredzami nav jaunāka par 16 gadiem, parādīta, kā jauniete, kurai noteikti nekas vairāk par telefonu un puišiem neinteresē. Pēc šīs meitenes uzreiz manāms nākamais stereotips, skaista blondīne, kura tiek veiksmīgi apmānīta autoservisā un tiek izkrāpta no viņas nauda. Tātad uzreiz saprotams, ka šis personāžs seriālā būs „kā jau visas blondīnes”. Tā varētu turpināt par lielu daļu attēlotajiem personāžiem. Redzot šādu stereotipu attīstīšanu, rodas vēlme, ka varēja lauzt stereotipus, šī pati blondīne varēja pastāvēt par sevi, meitene varēja būt pretēja uzskatiem par mūsdienu jaunatni, iespējams, tad arī seriālam būtu atšķirīgāks stāsts no visa pārējā. 

Seriāls visā savā būtībā ir ļoti vienkāršs, iespējams, tādēļ, lai neapgrūtinātu savu skatītāju ar lieku drāmu vai citām problēmām, bet tieši pretēji liktu skatītājam vienkārši atpūsties un atiet no visas ikdienas steigas. Manā skatījumā seriāls spēj uzrunāt cilvēkus, kuri mīl mierīgu vidi, gaišas krāsas un lielākoties cenšas savā dzīvē skatīties vairāk pozitīvi, bet tiem, kuri vairāk mīl asus sižetus šis seriāls nebūs īsti piemērots.

Materiālu sagatavoja Ance Kirilova