Mans gaismas jutīgais materiāls

Uzskatu, ka cilvēka dzīve ir kā fotogrāfijas ekspozīcija. Dažādie dzīves piedzīvojumi izgaismo dvēseli ar prieku, skaistumu, kopības sajūtu. Tai ir arī dabiskā otrā puse, kas ir ciešanas, skumjas un citas jūtas un emocijas. Man fotogrāfija ir kā dzīves dienasgrāmata - mana sirds un dvēsele ir gaismas jutīgais materiāls. Fotogrāfija ir brīvība paskatīties uz sevi no malas ar empātisku attieksmi vai neitrāli.

Inese Kalniņa, Studentu medijs Skaļāk

1996. gads, Sigulda

Šis attēls ir fotografēts 1996. gadā. Šeit es mācos Valmieras 1. pamatskolā. Esmu viena no retajām klasē, kuru interesē fotogrāfija. Fiksēju visu, kas saistīts ar skolu. Pateicoties tam, ka vecāki uztic man savu ģimenes foto tehniku, es varu gan pasīvi vērot un fiksēt pasauli man apkārt, gan arī veidot savas pirmās foto sesijas draudzenēm. Jūtos noderīga un iepazīstos, drosmīgi fotografējot nepazīstamus cilvēkus. Man izdodas kaut cik noeksponēt uz filmas notverto mirkli ar FED fotokameru un Zenit. Mana fotogrāfes karjera sākās vannas istabā, tur kopā ar tēti attīstām fotofilmas, kopējam bildes dažādos filmiņu attīstītājos un fiksāžās. Kopējam fotogrāfijas uz īpašiem gaismjutīgiem papīriem sarkanajā spuldzītes gaismā. Tostarp glancējam fotogrāfijas lielos metāla “gludekļos”, lai tās ātrāk izžūst un iztaisnojas. Kaut kas tomēr nav tā, un es sāku apmeklēt skolas fotopulciņu. Tā vadītāja Tamāra Visocka joprojām ir mans draugs un līdzjutēja.

2002. gads, Kuldīga

Ceļš mājup no kāda koncerta

Kuldīgas alternatīvajā festivālā, “Tabūns” es apgūstu fotogrāfijas biznesa pamatus. Braukājot no viena koncerta uz otru, es ar viena eksemplāra fotogrāfijām 10x15cm izmērā, pārdodu iepriekšējos koncertos iegūto, tādējādi nopelnu nākamā koncerta filmiņai un filmas attīstīšanai. Viss ir izrēķināts. Jaunie draugi koncertos un diskotēkās man dod piederības sajūtu, ko es fiksēju fotogrāfijās kā dienasgrāmatā. Iepērkot jaunāku fototehniku, es varu gūt labākus rezultātus.

Studiju gados Liepājā joprojām prioritāte ir cilvēku portretēšana. Mani dziļi ietekmē draudzība ar Liepājas Foto tautas studijas dalībniekiem, tajā es jūtos iedvesmota un savējā. Fotogrāfu stāsti šurpu turpu lido izstāžu atklāšanās, muzejā un galerijās. Ietekmējos no vecmeistariem, tādiem kā kā Irīna Tīre, Gunārs Kopštāls, Pēteris Jaunzems, Varis Sants un citiem, kas ir veidojuši tā laikmeta vizuālo identitāti fotogrāfijā. Manī attīstās zinātkāre un radu savus darbus. Es piesakos Sokrates Erasmus stipendijai Rumānijas Mākslas akadēmijā Cluj-Napoka 2004. gadā. Rumānijas cilvēki rada vēlmi fiksēt šo pieredzi un emocijas, esot pirmo reizi tik ilgi un tālu no mājām. Rumānija man daudz māca, jo tā dod analogās fotogrāfijas izpētes platformu, kas ietekmē manu fotografēšanas stilu. Attēlā ir sabiedriskā transporta aina Cluj–Napoca pilsētā. Tas ir attēls pēc lekcijas ar leģenrādo fotogrāfu Kartje Bresona līdzgaitnieku Magnum Photos coorporatives Rene Burri. Arhetipi vizuālajā komunikācijā ir vienmēr klātesoši kā asinsrite.

Skatu uz pasauli un manu attieksmi pret to ietekmē ikviena filma, izrāde, performance vai mūzikas koncerts. Sadarbībā ar talantīgiem māksliniekiem kā aktrisi Maiju Arvenu, komponisti Laumu Kazaku, ģitāristu Ģirtu Pavēni un dzejnieci Noru Jakovelu, prezenējam 2020. gada 19.jūnijā man nozīmīgāko fotogrāfiju performanci “Pār – Rīga”. Tā ir 20 lielformāta fotogrāfiju izstāde un dzejas lasījumu koncerts.

Ar skolotāju, treneru un pacietīgo ceļa biedru palīdzību, es gūstu uzvaru pār bailēm un šaubām, kas māc pandēmijas nogurušo prātu un sirdi. Skrējiensoļojums Rīga – Valmiera 107 km posms 2021.gadā ir visgrūtākais, ko esmu paveikusi ar pārcilvēcīgiem ultra spēkiem. Attēls reprezentē 2020.gada vasaras skrējiensoļojuma sajūtu, kad vienīgais spēka avots ir daba, tās plašums un dāsnums. 

Vislabāk jūtos kad izpētu dabu radošā veidā. Ieraugu sajūtu skatu meklētājā, un tikai es pati zinu šīs pasaules zīmju nozīmi. Tā radu ko jaunu, lai dalītos ar atradumiem fotokonkursos:

Black and White Spider Awards  
International Color Awards
The Worldwide Photography Gala Awards

Intervija ar Inesi Kalniņu, Latvijas Radio