Traki ir dzīvot, un traki forši ir dzīvot busiņā

Mežs, svaigs gaiss, auksta ziema, jaunas pieredzes, dekorēšanas haltūras un jumts virs galvas. Eva Medne atteicās no komfortablas dzīves mājā, iekārtoja busiņu un ļāvās dzīves ceļam un piedzīvojumiem. 

Anna Katrīna Elme, Studentu medijs Skaļāk

Sēžot uz grīdas, dzerot tēju vienā no savdabīgi iekārtotajām saimnieces muižas telpām, Eva Medne atsauc atmiņā savus piedzīvojumus pirms dažiem gadiem dzīvojot busiņā. “Man sāka apnikt tas, ka visa nauda aiziet, lai vienkārši maksātu rēķinus,” viņa stāsta. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ Eva atteicās no ērtas ikdienas dzīves Mārupē.

Dzīve mašīnā bija kā atspēriena punkts, veicot soli nezināmajā, izkāpjot ārā no ierastā. Lai ievāktos busiņā, Evai nācās pārlikt visas mantas noliktavā un mašīnā iekārtot jaunu guļamistabu ar gāzes plītiņu un traukiem.

Evas dēls šajā laikā mācījās pamatskolas beigu posmā. Lai varētu pārvākties uz savu jauno dzīvesvietu, viņa sarunāja ar dēlu, ka viņš dzīvos Rīgas dzīvoklī un turpinās mācības. Pēc tam par sava dzīvesveida krasajām izmaiņām viņai nācās pateikt vecākiem. “Mamma sabēdājusies prasīja - kas ar tevi notiek, vai ar tevi viss ir kārtībā? Es atbildēju tā: “Vai jūs gribat, lai jūsu bērns ir laimīgs, viņi teica: “Jā”. Un es teicu: “Nu, tad redzi, tas ir veids, kā es varu būt šobrīd laimīga, un uztraukumam nav pamata.”

Šādi dzīvojot, Eva nejutās vientuļi. Visu dienu strādājot vai pavadot laiku ar paziņām, viņai bija viena maza vietiņa, kur aiziet un apkopot savas domas. Citiem šis dzīvesveids varētu likties nepieņemams un traks. Bet Evu tas neapturēja, tieši otrādi, tas viņu motivēja dzīvot dzīvi pēc saviem noteikumiem. “Es teiktu traki vispār ir dzīvot. Tas ir tas, ko es ieteiktu sev un mums visiem pamēģināt, kā tas ir traki dzīvot,” atzīst Eva. No šī dzīves perioda viņa iemācījās nepieķeršanos vietām un lietām. Svarīgākais ir piedzīvojums un pavadītais laiks ar sevi, cilvēkiem un dabu. "Vērtīgā pieredze ir tā, ka tu vari justies jebkurā vietā un jebkuros laikapstākļos ar sevi labi,” stāsta Eva un atzīst, ka šajā laikā iemīlējusi Latviju un sapratusi, ka nav jābrauc uz ārzemēm, tepat ir tik dažādas un skaistas vietas, kas vēl nav redzētas.   

Dzīve mašīnā ne vienmēr bija ideāla, bija arī sarežģījumi un negaidītas situācijas. “Grūts bija oktobris, kad sāka palikt auksti, kad ejot gulēt bija jāvelk cepure un silti jāsaģērbjas, un tad iestājās tas brīdis, kad arī tas vairs nepalīdzēja”. Aukstajā laikā mašīnas salonā bija grūti uzturēt siltu temperatūru. Situācija, kas sagādāja grūtības naktī iemigt, lai cik interesanti nebūtu, bija bauru laiks. “Tā baurošana ir tik ļoti skaļa, ka liekas, ka tev briedis stāv pie pašām durvīm. Šķiet, ja attaisīsi durvis, tur briedis būs priekšā.” Ir brīži, kad Eva vēlētos atkal kādu laiku padzīvot busiņā. Tie ir momenti, kad vajadzīgs pabūt vienatnē, viņa piebilst. Viņasprāt, dzīvojot busiņā, tu vari aizbraukt uz jebkuru nostūri, izslēgt telefonu un pabūt ar sevi. Daži Evas draugi ir ņēmuši piemēru un paši sev iekārtojuši māju uz riteņiem, lai varētu doties piedzīvojumos pa Latviju un citām valstīm. Citi prasījuši, lai Eva paņem līdzi savos braucienos, jo mašīnā pietiekot vietas diviem.

“Ne viss vienmēr iet kā plānots, un ne vienmēr zini, kur nakšņosi un vai tev ir viss nepieciešamais, bet tas ir neaizmirstams piedzīvojums, un sevis iepazīšanas laiks,” stāsta Eva un iesaka to izmēģināt arī citiem.