Simtgades kino un grāmatu analīze no psiholoģijas un psihoanalīzes viedokļa
Zanes Bēricas, Rīgas Stradiņa universitātes, 3. studiju gada komunikācijas fakultātes, žurnālistikas studentes, bakalaura darbs iekļauj sešu rakstu sēriju, kurās lasāmas intervijas ar grāmatu autoriem un kino režisoriem, aktieriem. Nosakot trīs raksturīgās saturiskās un tēlu līnijas – klusie varoņi, ambīcijas, nepadošanās un noteicošās dzīves robežas.
Rakstiem izvēlētas simtgadei veltītās filmas – Homo Novus, intervija ar galvenās lomas atveidotāju Igoru Šelegovski; Mērijas ceļojums, intervija ar filmas režisori Kristīni Želvi un galvenās lomas atveidotāju Daigu Kažociņu; Astoņas zvaigznes, intervija ar filmas režisoru Askoldu Saulīti; kā arī izvēlētās grāmatas no sērijas Mēs.Latvija.XX.gadsimts – Svina garša un intervija ar autoru Māri Bērziņu, Stikli un intervija ar autori Ingu Gaili, Skolotāji un intervija ar autoru Andri Akmentiņu.
Šajās intervijās mākslinieki atklāj savas emocijas, domas, identificēšanos un līdzīgās īpašības ar tēliem, patiesus notikumus un vēlamo vēstījumu sabiedrībai ar šiem darbiem. Pirms intervijām ar māksliniekiem, darba autore sarunājās ar psihologiem un psihoanalītiķiem, lai dziļāk izprastu šo nozari, kas palīdzētu izveidot jautājumus. Pati darba autore izvēlētās simtgades kino un grāmatas neanalizē, bet ar psiholoģisku jautājumu palīdzību to ļauj analizēt pašiem darbu autoriem, kas padara šos rakstus unikālus. Katrs intervijas raksts tiek papildināts ar fotogrāfijām un faktiem par mākslas darbu un mākslinieku.
Veiktās intervijas bija veiksmīgas, visi mākslinieki piekrita saturisko un tēlu līniju iedalījumam. Interesanti, ka intervijās mākslinieki atzina, ka lomās ne tikai iejutušies, bet lielākajā daļā atspoguļojuši paši sevi vai paziņas, ģimenes locekļus. Darbos redzami un lasāmi patiesi notikumi, jo, kā atzina rakstnieks Māris Bērziņš – no īstās dzīves ir vieglāk ņemt materiālu.
Visi izvēlētie mākslas darbi ataino kādu Latvijas vēstures periodu, intervējamie atzina, ka filmēšanas vai rakstīšanas procesā ļoti izjusti pārdzīvoja par šiem periodiem, jo savā ziņā identificējās ar tēliem, sajūtās ceļoja ar laika mašīnu. Režisore Kristīne Želve stāstīja, ka brīžiem tik ļoti iedziļinājās vēsturiskajā materiālā un varoņu likteņos, ka likās, ka dzīvo tajā laikā kopā ar viņiem, redz ar viņu acīm. Un tieši šī identificēšanās ar tēliem sakrīt ar psihoanalīzi, jo mākslinieki iejūtas tēlā un to analizē, tādējādi izjūtot tik lielu līdzpārdzīvojumu.
Gan filmās, gan grāmatās svarīga loma bija latviešu valodai, jo tā izdzīvoja dažādus laikus. Darbos valoda bija restaurēta no senās uz mūsdienīgo, no tiešas un vienkāršas, līdz akcentiem, poētismiem un citiem valodas izskaistinājumiem.
Vēstījums sasniedz lasītāju vai skatītāju, stāstu var katrs uztvert atšķirīgi, bet pamata domu cilvēki uztver, iespējams, ka tikai pēc grāmatas vai filmas noskatīšanās.
Šādi darbi tika radīti, lai plašāka sabiedrība ierauga vēl nezināmus, bet unikālus varoņus, lai viņu paveiktais ir atzīts. Ir liela vēlme atgādināt par tā laika cilvēkiem un piedzīvoto. Tāpēc arī es izvēlējos šādu bakalaura darba tēmu, lai noskaidrotu autoru, aktieru viedokli, saprastu, vai es kā skatītājs un lasītājs uztveru šo galveno ideju tāpat, kā autors to vēlējies nodot. Par šādu tēmu intervijas raksti nav publicēti, tāpēc šo darbu var izmantot tālākām publikācijām.
