Stirnu muiža: pagātnes atstātās pēdas

No idejas līdz pabeigtam projektam tiek ieguldīti līdzekļi, pūles un spars. Taču, ne vienmēr viss izdodas kā plānots… Daudzas ēkas tiek pamestas novārtā gan celšanas, gan renovāciju procesā, un to būtība saglabājas tikai cilvēku atmiņās. Stirnu muiža, kura atrodas nomaļā vietā netālu no Auces, nav izņēmums. Laika gaitā tai mainījušies īpašnieki, un līdz ar to, arī tās pielietojums, taču pēc simtiem gadu tur šobrīd palikusi vien vēstures “čaula”, pa kuru staigājot, var tikai iztēloties, kā kādreiz tur izskatījās. Stirnu muiža apvīta dažādos nostāstos par spokiem, rituāliem un iemītnieku ar bisi. Devāmies noskaidrot, kas no tā visa ir patiess, un kas - tikai izdomu tēls.

Emīlija Štelmakere, Felicita Martinsone, Jūlija Vituka, Ketija Gertmane, Veronika Ore un Rinalds Mikolajs, Studentu medijs Skaļāk

Stirnu muiža atrodas Īles pagastā, Dobeles novadā, aptuveni pusotras stundas braucienā no Rīgas. Nemeklējot to, grūti nonākt tur. 19. gs. beigās Stirnu muižu apsaimniekoja Auguste Ucke, 20. gs. 20. un 30. gados tur bija Auces virsmežniecība. Muižā bijis arī veco laužu pansionāts. Kolhozu laikos Stirnas muiža pārdota RAF - uzņēmumam, kas Jelgavā ražoja mikroautobusus. No Stirnas muižas pansionātam bija jāaiziet, un tur tika izveidota atpūtas bāze.

Iedzīvotāju līvānu tipa mājās dzīvoja tie, kuri muižā (RAF atpūtas bāzē) veica apkalpotāju darbu - tīrīja, uzkopa muižu, sakopa apkārtni, gatavoja ēst. Kad beidzās RAF ziedu laiki, muižu pārdeva. Iedzīvotāji pamazām pameta Stirnu ciemu, jo bija palikuši bez darba. Mājas stāv tukšas, nevienam nevajadzīgas.

Tumsā ieskauta neziņa.

Sākotnēji, braucot uz Stirnu muižu, pavadījām lielāko ceļa daļu runājot par dažādiem darbiem un aktualitātēm. Pēc piestāšanas Jelgavā, sarunu tematika ievirzijās mistikas un paranormālu notikumu apspriedē. Dalījāmies ar savām pieredzēm, diskutējām par gaidāmo un nedaudz šermulīgo. Dzirdēti dažādi nostāsti par spokiem Stirnu muižā un vienīgo iedzīvotāju, kurš visiem nelūgtajiem viesiem skrien pakaļ ar bisi. Gaisotni pastiprināja migla, cauri kurai gandrīz neko nevarēja redzēt.

Kad nogriezāmies no šosejas uz zemes ceļu, radās sajūta, ka iebraucam kādā paralēlajā pasaulē. Ceļš bija nelīdzens, ļoti nepārredzams un brīžiem likās, ka nebeidzams. Migla šķietami sabiezēja un mašīnā esošie pieklusa, gandrīz pat aizturēja elpu. Kad bijām gandrīz klāt, mašīnai pretī skrēja neliela izmēra suns. Apskrēja apkārt, un sekoja mašīnai līdz pat brīdim, kad mašīnas motors izslēgts un durvis atvērās.

Spoku medniece.Atmiņu sienas.Izpostītā telpa.Starp gaismu un ēnu.Neizdevies rituāls.

Otro reizi braucām ar daudz mierīgākiem un skaidrākiem prātiem. Jau bijām vienreiz tur, pārbaudījām, ka ne spoku, ne bises tur nav. Lai gan.. varbūt bise ir, tikai netika izmantota. Lai nu kā tur būtu ar to bisi, vismaz zinājām, ka mums neviens neuzbruks.  Šoreiz pa ceļam piestājām miestiņā pie veikala “Lats”, kurā bija atrodamas maizītes ar vakardienas datumu un ļoti interesants sortiments ar našķiem. Pēc pauzes devāmies ceļā, un drīz vien bijām jau pie zemes ceļa.

Šoreiz braucām no otras puses, un lai gan nebija migla, bija nenotīrīts sniegs, kas nedaudz raisīja bažas par mūsu spējām tikt pie muižas. Pēc lēnas un prātīgas braukšanas nonācām pie muižas, kura sniegā izskatījās nedaudz citādāk. Šajā reizē mūs nesagaidīja suns, un ap muižu valdīja patīkams klusums.

Kādreizējs spožums - šodienas klusums.Vēstures smagums.Ceļš uz pagātni.Caurums uz nekurieni.Nodegusī ēka.Gaisma pāri pagātnei.Logi bez skatieniem.Pagātne kā ēka.Pagātnes skaistuma paliekas.

Stirnu muiža nav vienīgā vieta, kas pamesta novārtā pēc nepabeigtu plānu sabrukšanas. Tādas vietas kā Stirnu muiža ir redzamas visapkārt mums, un vienīgais, kas liecina par to esamību, ir atmiņas, leģendas un nostāsti. Bet kas notiks, kad par tām vairs nerunās…?