Manas mājas ir šeit

Projekta centrā ir doma, ka Latvija var būt mājas cilvēkiem ar dažādām saknēm. Ne visiem, kas šeit dzīvo, senči nāk no šīs zemes, taču mājas sajūta rodas tur, kur cilvēks ir piedzimis vai izaudzis, kur dzīvo viņa ģimene, kur viņš runā vairākās valodās, mācās, strādā un veido savu identitāti. Patriotisms šajā darbā nav saistīts ar asinsradniecību, bet ar cieņu, rūpēm un vēlmi piederēt vietai, kurā dzīvo. Foto sesija notiek dabā - mežā un pie jūras, vietā, kur šie divi Latvijas dabas simboli atrodas ļoti tuvu viens otram. Šī lokācija izvēlēta apzināti, jo daba ir viena no spēcīgākajām saitēm, kas cilvēku vieno ar šo zemi. Mežs un jūra kļūst par telpu, kur iespējams sajust mieru, klātbūtni un piederību neatkarīgi no izcelsmes.

Laura Spandega, Liliāna Orlova, Kamila Kostrodimova un Tatjana Šerjakova, Studentu medijs Skaļāk

Meitene melnā mētelī skrien gar sniegotu jūras krastu, fonā mierīga jūra un koku līnija.Meitene stāv klusā mežā starp kokiem, apkārt sniegota zeme un koku stumbri.Cimdiem klātas rokas pieskaras apsarmojušiem koku zariem mežā.

Fotogrāfijās redzamā meitene kustas starp kokiem, pieskaras zariem, iet gar jūras krastu. Viņas kustības ir lēnas un uzmanīgas, it kā viņa klausītos gan dabā, gan sevī. Šajos brīžos rodas sajūta, ka vide viņu pieņem - bez jautājumiem, bez nosacījumiem. Viņa apstājas, pieskaras koku stumbriem, pārvelk pirkstus pār mizu, un šajos mirkļos šķiet, ka viņa domā: “Šeit es jūtos mierīgi. Šeit ir manas mājas.”

Meitene skatās uz augšu koku galotnēs, fonā blīvs mežs un gaišas debesis.Sievietes sejas profils tuvplānā, skatiens vērsts tālumā, fonā klusas debesis.Meitene stāv mežā starp kritušiem zariem, rokas pie sejas, apkārt tumšs fons.Meitenes siluets pie jūras, fonā mierīgs ūdens un gaišas debesis.

Pie jūras vējš ieķeras viņas matos un drēbēs, un viņas sejā parādās kluss smaids. Tas ir smaids, kas rodas, kad cilvēks jūtas piederīgs vietai. Jūras ritms un smilšu maigums rada sajūtu, ka viņa saplūst ar vidi. Šeit viņa it kā sev piezīmē: “Es šeit dzīvoju. Un šī vieta ir daļa no manis.” 

Meitenes seja piespiesta koka stumbram, roka pieskaras koka mizai.Meitenes seja daļēji aizsegta ar apsarmojušiem zariem, skatiena centrā acis.

Koku zari projektā simbolizē saknes. Tās var nākt no dažādām zemēm un kultūrām, taču cilvēka identitāte veidojas tur, kur viņš aug, piedzīvo, mīl un atgriežas. Pieskārieni kokiem un smiltīm kļūst par piederības zīmi bez vārdiem - klusu, bet patiesu.

Dubultā ekspozīcija - meitenes portrets, pārklāts ar daudzdzīvokļu ēkas fasādi.

Ar šo darbu mēs vēlamies parādīt, ka piederība nav atkarīga no uzvārda vai tautības. Svarīgi ir tas, kur cilvēks jūtas labi, droši un pieņemts. Projekts “Manas mājas ir šeit” ir vizuāls stāsts par mīlestību pret vietu, kur dzīvojam, par identitāti, kas veidojas starp kultūrām, un par patriotismu, kas dzīvo ikdienas sajūtās un klusā saiknē ar zemi, kuru saucam par mājām...