Sātu baznīca. Vienoti ticībā, kultūrā un kopībā

Iedomājieties – saulaina rudens diena. Jūs staigājat pa nelieliem lauku ceļiem Tukuma novadā, un pēkšņi, pakalna galā, caur koku lapotnēm iznirst neliela, taču skaista un pat nedaudz mistiska baznīca. Tās balti mirdzošie vārti un akmens krāvuma žogs rada sajūtu, ka esat nokļuvis citā laikā – vietā, kur sastopas gadsimtiem sena vēsture un mūsdienu dzīve. Šī ir Sātu baznīca, dievnams, kas kopš 1609. gada ir apvienojis vietējos iedzīvotājus ticībā, kultūrā un kopībā.

Emīlija Mariševa, Katrīne Liepzare, Patrīcija Enia Elnione, Studentu medijs Skaļāk

Ceļojums laikā sākas ar hercogieni Annu, hercoga Gotharda Ketlera atraitni, kura gandrīz pirms 415 gadiem lika pamatus pirmajai Sātu baznīcai. Tā bija neliela koka būve, kas, diemžēl, nav saglabājusies līdz mūsdienām. Vēlāk tika uzcelta vēl viena koka baznīca, taču arī tā zudusi. Galu galā, 1778. gadā, par hercoga Pētera Bīrona līdzekļiem, tapa mūra baznīca, kuru varam apbrīnot šodien.

Kad ieejat šajā baznīcā, jūs sagaida ne tikai sakrāla atmosfēra, bet arī mākslinieciska bagātība, kas runā par tās augsto mecenātisma vērtību. Pār altāri slejas glezna, kuru ilgu laiku uzskatīja par Rīgas gleznotāja Heinriha Porta darbu. Tā attēlo "Kristu un Svēto Pēteri uz jūras" un tika radīta 1892. gadā. Tomēr, kad gleznas restaurācijas laikā to rūpīgi pārbaudīja, atklājās, ka parakstā saskatāmais burts "H" patiesībā ir "M". Tādējādi kļuva skaidrs, ka šīs mākslas darba autors ir nevis Heinrihs Ports, bet gan Matilde Porta, talantīga un mazāk zināma māksliniece, kas ir ieguldījusi savu prasmi un talantu šī dievnama rotāšanā. Šī atklāsme padarīja altārgleznu vēl īpašāku – tā vairs nebija tikai vēsturiska liecība, bet arī simbols sievietes talanta un radošuma atzīšanai.

Bet, lai gan baznīca pati par sevi ir iespaidīga, Sātu baznīcas patieso dvēseli veido cilvēki. Jānis Bētiņš, ilggadējs ērģelnieks un viens no Latviešu Dziesmu svētku tradīcijas dibinātājiem, desmitiem gadu piepildīja Sātu dievnamu ar ērģeļu skaņām, kuras atbalsojās tās izcilajā akustikā, kas radās pēc griestu pārbūves 1839. gadā. Jāņa Bētiņa devums neaprobežojās tikai ar mūziku – viņš palīdzēja uzturēt arī baznīcas garīgo dzīvi, saglabājot to par kopienas tikšanās un ticības vietu.

Laika gaitā arī Sātu baznīca piedzīvoja pārmaiņas, īpaši 1925. gadā, kad par draudzes mācītāju kļuva pirmais latviešu izcelsmes garīdznieks Leopolds Roze. Viņš kopā ar savu sievu Milliju vadīja draudzi tās grūtajos laikos, tostarp padomju varas gados, kad reliģija tika apspiesta. Neskatoties uz šiem izaicinājumiem, viņi uzturēja draudzes garīgo dzīvi un stiprināja kopienu. Pēc Leopolda nāves 1951. gadā Millija turpināja kalpot vēl divdesmit gadus, rūpējoties arī par citām tuvajām draudzēm, apliecinot savu izturību un pašaizliedzību, kas kļuva par daļu no Sātu baznīcas mantojuma.

Un tad pienāca laiks, kad Sātu baznīcai atkal bija jāpiedzīvo jauns elpas vilciens – atjaunošana. 2016. gadā tika restaurēta altārglezna, 2023. gadā baznīcas kroņlukturi atguva savu senatnīgo mirdzumu, bet pašlaik turpinās baznīcas ērģeļu restaurācija. Šie darbi ir kā mazs atgādinājums, ka, lai gan pagātne ir vērtīga, tā ir rūpīgi jāsargā, lai baznīca varētu kalpot nākotnei.

Mūsdienās Sātu baznīca nav tikai vieta dievkalpojumiem. Tā ir dzīva kultūras telpa, kurā cilvēki pulcējas ne tikai lūgšanās, bet arī dažādos kopienas un kultūras pasākumos. Šeit tiek rīkoti dziesmu vakari, garīgie semināri un pat lapu grābšanas talkas, kas palīdz uzturēt ne tikai dievnamu, bet arī stiprina vietējo cilvēku saiknes. Turklāt baznīca kalpo kā vieta plašākiem kultūras notikumiem – tajā notiek teātra izrādes, operas, izstādes un koncerti, piešķirot tai īpašu vietu reģiona kultūras dzīvē.

Sātu baznīca turpina stāvēt kā kluss liecinieks pagātnes notikumiem un mūsdienu dzīvībai. Tā ir vieta, kurā vēsture un mūsdienas satiekas, piedāvājot katram, kas šeit ieiet, ne tikai piedzīvot senatnes elpu, bet arī saprast, cik svarīgi ir saglabāt šo vēstures dārgumu nākotnei.

Saruna ar baznīcas ērģelnieci Sanitu

Man vienmēr licies, ka ērģeles ir tāds milzīgs, maģisks instruments. Kāds ir jūsu uzdevums dievkalpojuma laikā? Un ko jūs šodien spēlēsiet?

Ērģelnieka uzdevums ir pastiprināt Dieva vārdu. To aizvest līdz cilvēka dvēselēm. Tas ir mūzikas galvenais uzdevums baznīcā. Šodien spēlēšu piecas dziesmas, kas ir iekļautas dievkalpojumā.

Kur var apgūt ērģeļu spēlēšanas mākslu?

Esmu pianiste un neesmu mācījusies ērģeļspēli. Pašmācības ceļā esmu iemācījusies tās spēlēt. Skatotījos, kā to dara citi ērģelnieki, bet patiesībā to var apgūt divās mācību iestādēs Latvijā - Lutera akadēmijā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Jūs spēlējat tikai šajā baznīcā, vai tomēr sanāk, viesoties arī citās baznīcās?

Braucu citur tikai tad, ja izpalīdzu citām draudzēm, ja viņu ērģelnieks pēkšņi nevar tikt vai varbūt ir apslimis, bet ikdienā tikai šeit.

Pastāstiet par repertuāru! Jums tas tiek iedots vai arī ir dziesmas, ko laikus mācāties spēlēt?

Mēs izmantojam dziesmu grāmatu ērģelniekiem, kurā iekļautas ieteicamās dziesmas, ko izpildīt dievkalpojuma laikā. Ja ir kāzas, tad jaunais pāris pasaka, ko spēlēt. Tad es meklēju un mācos.

Saruna ar evanģēlisti Ilzi Rupenheiti

Kas ir svarīgākais baznīcā?

Patiesībā svarīgākais ir draudze, cilvēki, arī mācītājs, kurš vada šo draudzi, jo vienai draudzei ir jau trešā baznīca. Tātad, ja ir draudze, tad Dievs parūpējas, lai šai draudzei būtu, kur pulcēties, un būtu vieta, kur vadīt dievkalpojumu.

Šai Sātu draudzei ir vēl mugurkauls, un šis pāris - mācītājs Leopolds Roze un viņa sieva Millija Roze - mums bija absolūta Dieva dāvana. Mācītājs Roze 1924. gadā  sekmīgi pabeidza Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, tad gadu viņš stažējās Smiltenē. No 1925. gada 1.septembra mācītājs sāka kalpot Sātu baznīcā. Vēlos nākamajā gadā izveidot konferenci par godu šim notikuma, jo šajos datumos, tad apritēs 100 gadi kopš viņa kalpošanas mūsu baznīcā. Runājot par ģimenes kalpošanu, man liekas, ka tā nav novērtēta, jo būt par mācītāja sievu ir smags darbs. Es to ļoti labi zinu, jo mans kungs, kas ir apglabāts pāri ceļam Sātu kapos, arī bija mācītājs. Tas, ka esmu evanģēliste un kalpoju, tas ir viņa nopelns. Viņš mani ļoti atbalstīja, virzīja, lai būtu viņam blakus arī baznīcas kalpošanā. Un tieši tāpat arī Milija Roze.

Līdz, kuram gadam šis pāris kalpoja Sātu baznīcā?

Abi Rozes kopā bija kalpojuši līdz pat 1951. gadam, tad mācītājs Roze nomira. Pēc tam Milija turpināja šeit kalpot vēl 20 gadus. Ir pat grūti iedomāties, kā viņa to izturēja, jo atradu papīra lapu, kur minēts, ka viņas gada alga bija 70 rubļi. Man vecmāmiņai krievu laikos pensija bija 17 rubļi mēnesī - gadā tur sanāk krietni vairāk. Turklāt mana vecmāmiņa dzīvoja ģimenē. Kā iztika Millija? Man vēl paveicās satikt kundzi, pie kuras Milija bija kādreiz nākusi sasildīties un arī paēst. Viņa bija tā, kurai bija spēks noturēt šo baznīcu. Tad nāca un mainījās draudzes priekšnieki. Jānis Anbergs - ārkārtīgs kultūras cilvēks. Viņš strādāja Irlavas bērnu namā par grāmatvedi, runāja arī grieķu valodā. Ir iznācis arī viņa dzejas krājums. Pirms aiziešanas Milija bija slimojusi, un Jāņa ģimene bija paņēmu Miliju pie sevis. Aizejot tai saulē, Milijas pēdējie vārdi bija: “Neatdodiet baznīcu”, un Jānis to bija apsolījis. Viņš teica: “To, ko esi mirējam apsolījis, ir jāpilda,” un tā mūsu baznīca ir tīra. Man vakar pienāca ekskursanti un saka, pie jums ir tik viegli, labi.