Adoptēju mežoni

Adoptēts trīs reizes, bet pēc katras no tām nonācis atpakaļ patversmē. Ceturtā adopcija izrādījās liktenīga. Nu jau vairāk nekā divus gadus Taisons vada savu ikdienu Maskačkā, šobrīd jau Latgoļkā.

Līva Pārupe, Studentu medijs Skaļāk

2022. gada janvārī zaudēju suni. Lielu, spēcīgu un izteikti spītīgu labradora šarpeja krustojumu, ko reiz biju noskatījusi Feisbukā. Ja īsta mīlestība tiešām pastāv, tad piedodiet, tikai starp cilvēku un suni.

Pēc trīsarpus gadiem bija sagaidītas suņa vecumdienas un stunda, kurā aizmigt saimnieka rokās. Tobrīd no mājas izgāju tikai, lai papildinātu alkohola krājumus, nesarunājos ar nevienu dzīvu dvēseli, neatbildēju uz telefona zvaniem, vairāku dienu garumā sēdēju uz slimības lapas, kuru vienkārši sarunāju aizbildinoties ar Covid simptomiem. Nepratu ne pagatavot kafiju, ne atvērt ledusskapi, jo pilnīgi viss atgādināja to, kā vairs nav.

Daba mūs ir aplaimojusi  – vai nolādējusi, ar dažādiem pašaizsardzības mehānismiem, lai atgrieztos dzīvē, tie kļuva par manu jauno labāko draugu. Tomēr, līdzcilvēkus neapmānīsi. Neilgi pēc tam jau dzirdēju jautājumus par to, kad būs nākamais. Lieki piebilst, ka jau tobrīd vakarus pavadīju šķirstot patversmju mājas lapas. Sevi mierināju, ka tur jau neviena nav. Visi izskatās pārāk mierīgi, augumā mazi, vai vienkārši nav klikšķa. Līdz ieraudzīju viņu. Tās acis! Viņam acīs skaidri ierakstīts: “BLĒDIS”.

Taisons. 5 gadi. Amerikāņu buldoga un haskija mīlas auglis. Ir uzvedības problēmas. Nu, ko latviešu sievietei vairāk vēlēties?! Vīriešu kārtas pārstāvis ar uzvedības problēmām. Aiziet!

Suns atradās Liepājā, es Rīgā. Sazvanīju patversmi un norunājām dienu, kad braukšu iepazīties. Paņemšu viesnīcu un, ja veidosies saikne, nākamajā dienā formēšu papīrus, vedīšu briesmonēnu mājās.

Četras dienas pirms norunātā datuma man zvana. Plīsis ūdensvads, viss applūdis un dzīvniekus evakuē, kur nu kuram trāpīsies. Būtu jauki, ja šodien aizbrauktu pakaļ un suns iztiktu bez liekas traumas. Bet es esmu darbā. Strādāšu līdz tumsai. Sarunāju, ka samaksāšu kādam, kas naktī no Liepājas man suni atvedīs. (Situāciju varētu salīdzināt ar pirmo tindera randiņu, kurā zini, ka satiktais cilvēks neprot uzvesties, bet no šodienas dzīvosiet kopā līdz nāve jūs šķirs).

Taisons atbrauc melnā fordā. Tiek atvērts logs un no tā izveļas slapja, smirdīga suņa un kūts mēslu aromāts. Izkāpj patversmes darbinieks un mūs iepazīstina. Taisonam nav īstas intereses par mani. Viņam interesē skriešana un ārdīšanās. Saprotu, ka ar šādu spēku es neesmu pazīstama. Padauzāmies, lai nedaudz mierīgāk, bet tas nepalīdz. Pēc 20 minūšu sarunas, samaksāju pāris simtus par suni un kurjera pakalpojumiem, dodamies uz mājām. Ā, ir atkala. Trotuāru klāj ledus ar ūdens kārtu virs tā. Taisons parauj pavadu, es lidoju un panikā ieķeros māsas mētelī. Ar nagiem biju tā ieķērusies, ka nopietni sakniebu māsas muguru. Atlidojām mājās, atkorķējām šampanieti un saskandinājām par piedzīvojumiem, kuri priekšā.

Taisons bija nolemts eitanāzijai, veiksmīgas sakritības rezultātā nonācis patversmē, kura uzņem “grūtos” dzīvniekus.  Ar puiku tika strādāts un vairākkārt pavērās iespēja nokļūt īstajās mājās. Trīs adopcijas, trīs saimnieku vārdi pasē, tomēr arī trīs atgriešanās atpakaļ. Šī bija jau ceturtā adopcijas reize un, ja sākumā es nosodīju šos cilvēkus, tad jau pirmo mēnešu laikā sāku viņus saprast.

Suns pavadu rāva tā, ka izrāva manu lāpstiņu no vietas, neskaitāmas tulznas no pavadas pat ar cimdiem rokās. Pieredzēti vairāki mukšanas gadījumi, kad rokas vairs netur, pavada izkrīt, un dzīvnieks pilnā jaudā skrien pa Maskačkas ielām, es skrienu nopakaļ.

Tā dzīvojām vairākus mēnešus līdz puisītis izdomāja, ka viņam beidzot ir saimniece, kuru sargāt. Sākās sargāšanas agresija. Mans suns koda cilvēkiem. Fiziski gan traumēts bija tikai divu cilvēku apģērbs, tomēr mans mentālais stāvoklis bija cietis visvairāk. Es nevaru turēt agresīvu dzīvnieku pilsētā. Suns šādā stāvoklī nedrīkst atrasties uz ielas. Lai izvestu nokārtoties uzbraucu auto uz ietves, devos pakaļ sunim, pārliecinājos, ka tuvumā nav cilvēku, iesēdināju Taisonu mašīnā un vedu uz Zaķusalu. Tā katru dienu. Divreiz dienā. Biju pārgurusi un būsim patiesi, pavisam izmisusi. Atceros, kā izmisumā sēžu gultā un pinkšķu, Taisons tik pienāk nolaizīt asaras.

Saņēmos lūgt palīdzību, atradu vienīgo kinologu, kurš piekrita ar mums strādāt. Lēnām, ar milzu disciplīnu un kārtīgu nervu sistēmas pārbaudi sāku redzēt uzlabojumus. Braucām gan uz individuālajām, gan grupu nodarbībām. Ja pārējos grupiņā dēvēja par sūdabrāļiem, Taisons tika pie bifeļa vārda. Ikdienā uz ielas liku uzpurni, katru pastaigu pārvērtu treniņā, ja noslinkoju – nākamajās dienās to ļoti labi izjutu. Pēc aptuveni pusotra gada uzpurnis tika noņemts. Taisons vienmēr būs suns, kurš jāuzmana. Pastaigās nevaru lietot telefonu, aizsapņoties par skaistāku dzīvi, tomēr šai klātesamībai ir arī savs šarms.

Pēc horoskopa mēs abi esam draņķi. Neuzticamies cilvēkiem, mīlam cīnīties par varu, bet tas ir tikai laika jautājums, kad mūsos pamostas pekausīši. Nu jau ir labi. Tiešām. Esam iepazinušies ar pusi rajona iedzīvotājiem, Taisons regulāri sabučo mājas iedzīvotājus un katru dienu, ejot garām piemājas restorānam “KATKEVICH”, pārbauda, vai visi darbinieki ir savās vietās. Reizēm arī uzdejo plaukstiņpolku un tūdaliņ-tāgadiņ. Instagramā dalāmies ar darbiem un nedarbiem. Rubrika: “Ko Taisons sadarījis šodien?” izvērtusies gana populāra, tik žēl, ka visu neuzspēju iemūžināt. Mums iet kā igauņu fotogrāfam Toomas Järvet, fotografējam tikai to, ko paspējam. Par pārējo – izstāstām.