Andrejsala bez balles

Šī ir vieta, kuru daudzi vislabāk zina kā vienu no ballīšu karstākajiem punktiem Rīgas centrā, ar A-eiropas koncertiem Jaungada naktī un jauniešu iecienītu saulrietu vērotavu vasaras vakaros. Bet man tā vienmēr asociējusies ar māksliniekiem, modes skatēm, fotostudijām un labāko foto druku Latvijā un vietu, kur mājo mazās, raibās mašīnas, kuras bieži sastopamas traucamies pa Rīgas ielām ar kāda korporatīvā pasākuma dalībniekiem.

Marika Parhimuka, Studentu medijs Skaļāk

Andrejsalai piemīt savs dīvainais šarms, bet man vienmēr licies dīvaini, ka tā ir tik populāra vieta tik dažādiem cilvēkiem, jo tā arī nav vieta, kur ātri piestāt un paķert kafiju tālākam ceļam. Tas ir galamērķis.

Vispirms tai piemīt savdabīgs aromāts, pilsētas kanāla ūdens, zivju un kanalizācijas kokteilis, ko restorānos nomāks svaigi pagatavotas picas smarža, tas ir, ja terasē vējš pūtīs no pareizās puses.

Lai gan vakaros Andrejsalas restorānus ir iecienījusi daudzveidīga publika, darba dienu pusdienlaikā ievērojama daļa klientu ir kungi, kas steidz ieņemt dažas brīvās stāvvietas pie paša restorāna lielos džipos, un atpakaļceļā, manāmi pacilātā garastāvoklī viens pēc otra nespēj nepiestāt un nepiedāvāt nofotografēties un visādi citādi uzsākt sarunu ar meiteni, kura viena, ar fotoaparātu rokā apskata ēku dīvainības.

Ieskatoties ēku fasādēs vien, rodas sajūta, ka liela daļa instalāciju un visādu radošo risinājumu ir reģistrētas, ja vispār, kā pagaidu variants un atbildīgās iestādes šķietami aizmirst veikt visas nākamās pārbaudes. Regulārās pārbaudes gan neaizmirst veikt uzņēmuma “Europark”,  kas tik pat kā ieņēmis katru neapbūvēto zemes pleķīti visā teritorijā, autostāvvietu kontrolieri.

Liela daļa teritorijas ir nožogota un slēgta parastam garāmgājējam. Te sastopama kāda pensionāre, kura apzvana visas draudzenes pēc kārtas, makšķernieki, kāds retais pārītis un atkal ātri braucošie džipi. Tikai šiem vairs nav nekādas vēlmes uzsākt ar mani sarunu, tieši pretēji, tie izlec katrs no savas mašīnas, apmainās ar kaut ko, ļoti neiedrošinoši noskatās, ka esmu tos pamanījusi un drīz dodas prom.  Tas viss pie Peldošās darbnīcas N 659, kur kādreiz norisinājās koncerti un mūziķiem bija mēģinājumu telpas. Tagad tur varot noīrēt arī kādu istabu.

Sava veida romantika tajā visā ir, ja vien nesanāk iekrist kādā no caurumiem, kas pēc skata sniedzas tikpat kā līdz zemes kodolam, vai sagriezties uz saplēsto stiklu paklāja, kas klāj teju visu ceļu līdz molam.