Postpadomju urbānās vides atainojums nakts fotogrāfijā

Postpadomju urbānā pilsētvide veido bieži vien drūmu un brutālu ainavu, kas liecina par pagājušu laiku un nospiedošu varu, taču tās atspoguļojums nakts fotogrāfijā izmantojot vēsturiska fotogrāfijas virziena metodes paver ceļu pavisam citādākai ainavas interpretācijai, paļaujoties uz fotogrāfijas spējām izmainīt realitātes uztveri.

Elizabete Sulamite Matisone, Studentu medijs Skaļāk

Laikā, kad ir aktuālas diskusijas par padomju varas pārpalikumiem postpadomju valstu ainavās, ir nepieciešams radīt iespējas apskatīt problēmu no dažādām pusēm, un māksla ir ideālais veids, kā pavērt savu redzesloku uz dažādiem aspektiem, kas bieži vien netiek ievēroti. Diskusiju uzturēšana sakarā ar šo tematu ir svarīga daļa no mūsdienu kulturālā klimata laikā, kad pilnībā, lai gan ar aizkavēšanos, zūd tolerance pret padomju varas slavinošiem objektiem, taču, kādai ir jābūt attieksmei pret arhitektūras objektiem un pilsētvides izkārtojuma īpatnībām, kas tapušas padomju varas tiešā ietekmē? Lai gan tieši šis jautājums netiek risināts darba ietvaros, tas paver ceļu fotogrāfiskai ainavas izpētei un piesavināšanai, ņemot vērā, ka nu jau vairākas paaudzes ir uzaugušas šajā hibrīdajā vidē, kas daudziem rada asociācijas ne tikai ar ļaunprātīgo varu, bet arī ar bērnību un tās pavadīšanu bērnu laukumos padomju daudzstāvu ēku drūmajos pagalmos. Ar nakts fotogrāfijas un gleznainās fotogrāfijas pielietojumu darba autore vēlas atainot postpadomju urbāno vidi, kādu to ir iespējams sastapt mūsdienās, laikā, kad tai netiek vērsta plaša uzmanība.

Nakts fotogrāfijas un gleznainās fotogrāfijas pielietojums nodrošina darba ietvaros veidotās fotogrāfijas ar vienotu vizuālu stilu, kas izcēlies jau ilgi pirms digitālo fotokameru attīstības un priekšrocībām. Nakts fotogrāfijas iespaids un spēks ir meklējams ne tikai pašās fotogrāfijās, bet arī fotogrāfiju tapšanas procesā, tādēļ ka tā spiež fotogrāfam izveidot dziļāku saikni ar savu apkārtējo vidi un iemūžināmo subjektu, balstoties uz to, ka nakts fotogrāfija pieprasa daudz laika un arī spēju paredzēt vēlamo iznākumu. Fotografēšanas pieeja naktī ir pavisam citādāka nekā dienā, ņemot vērā, ka ir būtiski izmainījušies apgaismojuma apstākļi, kas paši par sevi pilnībā pārveido jebkuru kadru un ainavu, kā arī, fotogrāfiju ilgā uzņemšanas laika jeb garās ekspozīcijas dēļ, atsevišķas detaļas un objekti attēlojas pavisam atšķirīgi no tā, kādi tie ir saredzami ar cilvēka aci. Nakts fotogrāfijas pielietojums šajā darbā liek uzsvaru uz diennakts tumšā laika lietderīgu izmantošanu, kā arī nakts laika īpašajiem apstākļiem, kas fotogrāfus ir vilinājuši jau vairāk kā 100 gadu. Arī gleznainās fotogrāfijas izcelsme ir meklējama vairāk kā gadsimtu agrāk piktoriālisma virzienā, kas līdz mūsdienām ir iespaidojis fotogrāfus vērsties pie vienas no fotogrāfijas priekšrocībām, kas izpaužas realitātes sapņainā atspoguļojumā. Fotogrāfija nekad nevar būt pilnībā objektīva, tas izpaužas katra fotogrāfa izvēlētajā noteiktajā kadrējumā, un tieši gleznainā fotogrāfija tiecas atainot realitāti kā sapņainu un līdzīgu gleznai. Gleznainās fotogrāfijas pielietojums darbā fotogrāfijās rada iespēju atainot blāvu un brutālu vidi kā daļu no nosapņotas gleznas, radot jaunu skatu uz jau sen pastāvošu vidi.

Bakalaura darbs ir vērsts uz fotogrāfijas pielietojumu vēlamās realitātes atainošanai, vadoties pēc mērķa attēlot postpadomju brutālo pilsētvidi kā gleznainu un estētiski pievilcīgu, izmantojot nakts un gleznainu fotogrāfiju. Darba veikšanai tika apkopota teorētiska informācija par pilsētvides fotogrāfiju, nakts fotogrāfiju, postpadomju urbāno vidi un gleznaino fotogrāfiju, kā arī tika apskatīti labas prakses piemēri no citiem fotogrāfiem, kas vēlāk tika izmantoti, lai radītu darba koncepciju un fotogrāfijas. Galvenie secinājumi ir, ka nakts un gleznainā fotogrāfija ir piemēroti rīki, lai izskaistinātu vispārēji drūmu un brutālu vidi, sniedzot iespēju piesavināties šo konkrēto vidi un dot tai jaunu interpretāciju.

Darbs piedalās diskusijās par postpadomju pastāvošo ainavu, kas šajā laikā ir aktuālas un plaši apskatītas no dažādiem skatupunktiem, taču ir nepieciešams uzturēt un veicināt šīs diskusijas, lai atgūtu neizteiktās domas un sarunas, kas būtu varējušas tik aktīvi raisīties jau 20 gadus agrāk, kā arī cilvēki nepārtraukti no jauna atklāj fotogrāfijas spēku un tās daudzveidīgo pielietojumu attiecībā uz sabiedriskiem un sociāliem procesiem. Fotogrāfija jau sen vairs nav tikai bezpersonisks veids kā dokumentēt realitāti, tā ir attīstījusies līdz medijam, kas dod katram indivīdam iespēju vizualizēt un atainot savu personīgo skatu uz noteiktu subjektu, piešķirot tam savu nozīmi un spēku, ir nepieciešams vienmēr uzturēt plašās iespējas, ko nodrošina fotogrāfija sakarā ar realitātes atainošanu un izmainīšanu.

Rakstu veidojusi Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmas "Fotogrāfija" studente Elizabete Sulamite Matisone, izstrādājot bakalaura darbu “Postpadomju urbānās ainavas atainojums nakts fotogrāfijā”.