Eseju emuārs par Žana Lika Godāra, Kšištofa Keslovska un Andreja Tarkovska daiļradi

Kārļa Roberta Hauka radošais bakalaura darbs Eseju emuārs par Žana Lika Godāra, Kšištofa Keslovska un Andreja Tarkovska daiļradi ir stāsts par autorkino teoriju, kino vēsturi un emuāru kā komunikācijas veidu.

Autorkino teorija aktualizējas 20. gs. 60. gadu Francijā. Bieži vien kino režisora – autora daiļradi iezīmē tikai viena tēma, kuru autors savās filmās pēta padziļināti. Autorkino šedevri kino teorijā tiek skatīta nevis kā kādas kino studijas izkalkulēts produkts ar mērķi gūt tikai peļņu, bet gan kā augstākās raudzes māksla, kurā paustas dziļi filozofiskas tēmas.

Radošajā daļā izveidots 20. gs. kino klasikai veltīts emuārs Kino klasika, kuru var apskatīties www.kinoklasika.wixsite.com/mysite. Tajā ir trīs esejas – par Godāru, Keslovski un Tarkovski. Tas nekas, ja kādam nav nekādu priekšzināšanu par šiem režisoriem – esejās tiek ieteiktas konkrētas filmas un tās nav rakstītas sarežģītā akadēmiskā valodā. Katra no šo autoru daiļradēm cieši saistīta arī ar citām mākslām –  dzeju, tēlotājmākslu, mūziku.

Darbā citēti dažādi avoti, lai būtu iespēja gūt daudzpusīgu priekšstatu: pētījumi, autobiogrāfijas, biogrāfijas, esejas, intervijas, recenzijas. Lielākā daļa kino literatūras nav tulkota latviešu valodā.

Andreja Tarkovska tēma ir laicīgums un daba apcere. Tās ir kā filosofiskas vizuālas apceres. Kino vēsturē bieži citēti viņa long shots – garie kadri.

Žana Lika Godāra filmās bieži vien tiek norādīts uz patērētājsabiedrības trulinošo realitāti. Godāra filmas ir rotaļīgas un formas ziņā interesantas – viņa lēcienveida montāžas atklājums (jump cuts) ir viens no kino vēstures nozīmīgākajiem brīžiem. Klasiski ir viņa 20. gs. 60. gadu darbi ar Annu Karinu, Bridžitu vai Bardo Žanu Polu Belmondo. Kšištofa Keslovska filmas iezīmē vēlme saprast dzīves nejaušības.

Var veidot līdzīgus darbus – koncentrējoties uz audio (audio blogs) vai video esejām (vlogs) un citiem laika posmiem (20. gs. sākuma, 21. gs. autorkino). Piemēram, 20. gs. 30. gadu Francijas poētiskā reālisma emuārs. Iespējams arī turpināt rakstīt par Godāru, Keslovski un Tarkovski – koncentrēties uz Dekalogu vai Trīs Krāsām, semiotiku utt. Varbūt var izdomāt arī tēmu par 20 gs. ikoniskākajiem aktieriem. Pats svarīgākais: atrast sev dvēseliski tuvu režisoru, lai rakstīšana sagādā prieku. Ja patīk Tarkovska filmas, tad var rakstīt par Sokurovu, Bela Tāru u. c. Iespējams veidot emuāru, kas veltīts teātrim, baletam, operai u. c. mākslas formām. Arī horeogrāfija var būt kā komunikācija.