Skip to main content

"Podkāstere" Kristiāna Grāmatiņa: Varbūt kādreiz man atnāks apgaismība un nodarbošos ar šūšanu vai dārzniecību

sarunas

Ceļu mediju vidē Kristiāna Grāmatiņa uzsāka pirms pieciem gadiem, kad kopā ar savu draugu Roju Rodžeru viņa publicēja pirmo podkāsta Vai viegli būt? epizodi platformā YouTube. Pēc podkāsta izveides Kristiāna darbojās arī dažādos projektos LTV 16+ kanālā, bet naudu pelna IT jomā. Lai nosvinētu podkāsta 100. epizodi, šī gada 6. jūnijā koncertzālē Palladium norisinājās pasākums Vai viegli būt...dzīvajā?.

Katrīna Baļuka, Studentu medijs Skaļāk

katrina_baluka_avenes.png3_1.jpg

Kā nonācāt pie idejas realizēt podkāsta 100. epizodi dzīvajā?

Mēs pēc viena podkāsta ieraksta sēdējām studijā un domājām par to, ka mums lēnām tuvojas 100. epizode, un būtu forši to kaut kā īpaši atzīmēt. Zinājām, ka citi cilvēki, kuri veido podkāstus, uz apaļām jubilejām taisa dzīvos ierakstus, un sapratām, ka varētu jūnijā uztaisīt live pasākumu. Izdomājām arī to, ka vēlamies uztaisīt visādus skečus*, un nedaudz piesiet klāt kādu izrādes elementu. Tajā dienā salikām visu pa plauktiņiem.

 

Es pieņemu, ka pirms uzstāšanās bija diezgan saspringta atmosfēra. Kādas bija tavas sajūtas un kas notika tavā galvā brīdī, kad kāpi uz skatuves?

Pirms kāpām uz skatuves, man bija liels pārsteigums par to, cik daudz tur ir cilvēku, jo pasākumā bija vairāk nekā 600 apmeklētāju. Cilvēki bija sadalīti pa trim stāviem. Bija sēdvietas, VIP galdiņi un stāvvietas. Bija diezgan bailīgi un neaprakstāmi redzēt to, ka tik daudzi cilvēku ir atnākuši skatīties to, ko mēs darām. Es vēl joprojām neesmu pilnībā apsmadzeņojusi to, ka cilvēki tiešām grib skatīties, ko mēs esam izdomājuši.

Kas man notika galvā? Nu.. Kosmoss, bet tajā pašā laikā es centos fokusēties uz to, kas man ir jādara. Es jutos ļoti, ļoti emocionāli, jo mums apkārt bija draugi un ģimenes locekļi, un tā tiešām bija viena no laimīgākajām dienām manā mūžā. Redzēt to, ka visi ir uz vietas Palladium, ka viņi grib palīdzēt un darīt kaut kādus mazos darbiņus, lai tikai pasākums izdotos. Pirmās 10 minūtes no live epizodes bija briesmīgas, jo es vienkārši vēroju publiku un nezināju, ko darīt. Es nevarēju apsmadzeņot, kas notiek, bet ar pirmo skeču realizēšanu jau sanāca nomierināties.

 

Kā tu juties pēc izrādes? Vai bija atvieglojums un gandarījuma sajūta par paveikto?

Viennozīmīgi bija atvieglojums, jo beidzot tas bija beidzies. Mēs ļoti intensīvi gatavojāmies pasākumam. Jo tuvāk nāca pasākums, protams, jo vairāk laika mēs pavadījām pie skeču pilnīgas noslīpēšanas un propu (tulk. rekvizītu) izveidošanas, lai viss būtu labi. Vispār bija ieguldīts ļoti daudz. Mums bija ļoti īss laiks – tikai mēnesis, lai sagatavotos šim pasākumam. Protams, esmu laimīga par to, ko izdarījām, un, jā, es biju gandarīta, kad tas viss bija galā, bet uzreiz, kā beidzās pasākums, es gribēju analizēt, kas bija slikti, ko varēja uzlabot, kas bija sūdīgi.

 

Ja vēlreiz veidotu podkāstu dzīvajā, ko tu darītu citādāk, kas būtu tās lietas, ko tu mainītu?

Es noteikti tehniski uzlabotu kaut kādas nianses skečiem. Īstenībā bija ļoti izdevies pasākums, bija tiešām smieklīgi, un cilvēkiem bija visāda veida emocijas. Cilvēki gan smējās, gan raudāja, gan bija šokēti, viņiem daudz kas likās pretīgs, un mēs tieši gribējām panākt to, ka viņiem ir nodrošināts viss emociju spektrs. Mēs gribējām arī maksimāli nodrošināt tādas pretīgas emocijas, lai cilvēki neatslābst tikai smejoties, mēs gribējām, lai ir viss.

 

Jums tas izdevās?

Jā, īstenībā izdevās. Nu es ēdu kakas (neīstas) uz skatuves, kas daudziem cilvēkiem likās pretīgi. Bet ko taisītu citādāk? Nezinu, mēs gan jau taisītu vel trakāk un groteskāk, un varbūt apskatītu vēl citas tēmas, kas sabiedrībā ir tādas, kas izraisa disonansi.

 

Pasākuma aprakstā bija minēts, ka tā laikā tiks izmantota necenzēta leksika un humors. Vai bija cilvēki, kas negatīvi reaģēja pasākuma laikā vai pēc pasākuma?

Īstenībā nē, neviens. Manuprāt, vairāk vai mazāk cilvēki, kas nāca uz dzīvo pasākumu, zināja vai vismaz nojauta, uz ko viņi parakstās. Protams, no mums var sagaidīt daudz ko, bet tas, ka tika izmantota necenzēta leksika, nebija baigais pārsteigums. Mani nedaudz uztrauca tas, ka pāris cilvēku man rakstīja, ka nāks ar saviem vecākiem vai citiem ģimenes locekļiem. Viņi, man liekas, sākumā nesaprata, uz ko nāk, bet pēc tam uzrakstīju, lai uzzinātu, kā, piemēram, mammai patika izrāde. Teica, ka smējās, bet bija joki, kas jāpaskaidro. Kopumā visi bija apmierināti.

 

Vai jums ir plāns nākotnē vēlreiz veidot šāda veida podkāstu dzīvajā, piemēram, 200. epizodi?

Jā, mēs domājam par dažādiem formātiem, kādu vēl varētu uztaisīt. Ierakstīt podkāstu studijā ir forši, bet gribas arī kaut ko citu pamēģināt, piemēram, citos formātos. Idejas jau ir. Ja mēs nodzīvosim līdz 200. epizodei, tad noteikti būs live pasākums.

 

Pastāsti, kas jūs iedvesmoja uzsākt šo nodarbi!

Es un Rojs pirms pieciem gadiem ļoti gribējām strādāt radio Pieci.lv nakts stundās. Tas bija laiks, kad Pieci.lv ņēma dažādus darbiniekus, un viņi bija ļoti atvērti jauniešiem un gribēja veidot dažādu saturu. Mēs uzrakstījām Tomam Grēviņam vēstuli, ka labprāt strādātu, bet viņš mums neatbildēja, un tad sapratām, ka paši varam darīt kaut ko, un tā arī radās ideja par podkāstu.

 

Kāda ir tava šī brīža nostāja par radio programmas vadīšanu? Vai tas ietilpst tavas tuvākās nākotnes plānos?

Hmm... Kāpēc lai es gribētu vadīt kaut ko, kas ir mazāk veiksmīgs nekā mūsu podkāsts? Man laikam vairs nav intereses, jo podkāstā viss saturs, ko veidojam, ir pilnīgi neierobežots. Mums nav nekādas cenzūras, jo mūsu podkāsts nevienam nepieder. Nav arī nekādu baigo sponsoru. Mums nav jāierobežo sevi un jāieliek rāmī. Tā ir milzīga svētība, ka vari runāt un darīt, ko gribi, un ka pats esi sev priekšnieks un noteicējs. Es nevaru iedomāties, kā būtu aiziet uz mediju, kur mani ierobežo, kur apgriež spārnus. Man liekas, ka radio ir diezgan lielā mērā novecojis mediju formāts, savukārt, podkāsts ir tāds, kas pēdējo gadu laikā ir uzsprādzis. Podkāsts ir labāka versija, un tie palikuši diezgan populāri, tāpēc es laikam neietu atpakaļ tieši šī iemesla dēļ.

Kāpēc lai es gribētu vadīt kaut ko, kas ir mazāk veiksmīgs nekā mūsu podkāsts?

 

Kāds bija jūsu mērķis, uzsākot podkāstu?

Mums nebija dziļu domu. Mēs vienkārši gribējām parunāties, jo es un Rojs esam labākie draugi, un mums vienmēr ir bijis smieklīgi kopā, un mēs vienkārši gribējām ierakstīt mūsu sarunas. Nebija nekāds lielāks mērķis par to, kā uztaisīt mega lielu podkāstu vai kā savākt šausmīgi daudz klausītāju. Tiešām, tā auditorija bija sekundāra. Mēs vienkārši gribējām darīt, gribējām ierakstīt podkāstu, un mums iepatikās pats process, tas ir ļoti interesanti.

 

Kā tavi apkārtējie cilvēki, piemēram, draugi un ģimenes locekļi reaģēja uz šo podkāstu? Vai kāds no viņiem to klausās?

Ar draugiem ir visādi. Daži draugi vispār nekad nav klausījušies podkāstu, jo negrib iepazīt to manu pusi. Kā arī visus stāstus, kurus stāstu podkāstā, izstāstu arī saviem draugiem. Ir draugi, kas klausās podkāstu, seko līdzi un arī pieprasa jaunas epizodes, kas smejas un saprot visus jokus. Ir tiešām ļoti, ļoti dažādi. Es ceru, ka no ģimenes locekļiem neviens neklausās podkāstu, jo es varu būt diezgan rupja vai nepieklājīga. Bet it kā neviens ģimenes loceklis nav aktīvi sūdzējies par to, ko daru publiskajā telpā. Varbūt mana vecmamma reizēm nesaprot, ko daru televīzijas projektos, bet tā ir cita paaudze.

 

Tu viņai to paskaidroji?

 Nav jēgas tur skaidrot, tas ir vienkārši paaudžu jautājums.

 

Ko tu varētu ieteikt cilvēkiem, kuri vēlas uzsākt savu karjeru podkāstu veidošanā?

Man liekas ļoti smieklīgs savienojums - karjera un podkāsti. Šī ir arī ļoti banāla un stulba atbilde, bet tev vienkārši tas ir jādara un viss. Tur nav baigo ieteikumu, nav jau citu variantu, vienkārši konstanti tas ir jādara, piemēram, jāliek epizode katru nedēļu vai tik regulāri, cik tu vēlies. Bet, ja pirmajos mēnešos nav klausījumu, tas ir okay, gan jau kādreiz kāds uzradīsies.

 

Jums sākumā bija klausījumi?

Es neatceros. Man liekas, ka mums bija tāpēc, ka varējām popularizēt mūsu podkāstu sociālajos medijos, un tad jau apaug. Bet skaitļi mums galīgi nebija svarīgi, un vēl joprojām nav. Es nezinu, cik daudz cilvēku klausās Vai viegli būt?, man nav ne mazākās nojausmas, kādi ir mūsu skaitļi. Mēs vienkārši liekam tās epizodes, jo tas ir mūsu hobijs, tā ir mūsu mīlestība. Tas ir tāds rituāls, ka mēs reizi nedēļā varam sanākt kopā ar draugiem un komandu un parunāties, un uztaisīt kaut ko radošu.

Mēs liekam epizodes, jo tas ir mūsu hobijs, tā ir mūsu mīlestība.

 

Kā podkāsta atpazīstamība ietekmēja tavu dzīvi?

Īstenībā tikai pozitīvos veidos. Man ir ļoti liels prieks reizēm redzēt uz ielas cilvēkus, kas pasveicina mani, grib ar mani nofotografēties, parunāties vai izsaka kādu komplimentu par podkāstu. Tie ir ļoti silti momenti, man nav nekā tāda negatīva bijis. Īstenībā podkāsts ir mums tikai un vienīgi devis iespējas gan visādos projektos, gan kaut kādās atpazīstamības lietās. Nekā negatīva, tikai pozitīvas asociācijas.

 

Tu vienmēr esi atvērta atpazīstamībai? Arī, ja tev, piemēram, ir slikts garastāvoklis un uz ielas kāds tev pienāk klāt, lai parunātos?

Jā, pārsvarā. Bet arī esmu vairākas reizes podkāstā teikusi, ka negribu, lai man nāk klāt vai ar mani runā, un bieži vien cilvēki tiešām to respektē. Es vienkārši pamanu skatienus, kad cilvēks paskatās uz mani un pasmaida, tad es saprotu - okay, visticamāk, šis cilvēks klausās podkāstu. Bet arī, ja kāds tomēr pienāk klāt, man nekad nav grūti parunāties ar viņiem vai uztaisīt bildi, jo tas absolūti neko neizmaina manā dienā. Man drīzāk tas šķiet forši, ka kāds novērtē to, ko mēs darām.

 

Varbūt vari pastāstīt vairāk par sevi?

Pagaidām esmu bezdarbniece. Šajā brīdī, šajā dzīves posmā es atpūšos. Man ļoti patīk lasīt grāmatas, ļoti patīk pavadīt laiku vienatnē, mājās vai ar tuviem cilvēkiem. Es neesmu ārišķīga, neeju bieži uz pasākumiem, netusējos šausmīgi, neapmeklēju pārlieku daudz ballītes, jo man tiešām nesaistās tas ārišķīgums. Man ļoti patīk vērot cilvēkus un izolēties no sabiedrības, un vērot dažādus procesus no malas.

 

Kad runājām par tikšanās vietu, tava izvēle bija parks. Vai tam ir kāda dziļāka nozīme, vai arī tā vienkārši ir vieta, kur tev patīk pavadīt laiku?

Vispār, man ļoti patīk daba, man patīk koki. Mana mīļākā skaņa ir bērzu lapas vējā. Ļoti mākslinieciski, bet tā ir tik skaista šalkoņa, ko es ļoti izbaudu un kas man palīdz nomierināties vai, kā sacīt jāsaka, vispār savienoties ar dabu. Tas man ir ļoti svarīgi. Otra vieta, kur pavadu šausmīgi daudz laika ir manas mājas, bet būtu ļoti dīvaini un nepieklājīgi, ja es aicinātu tevi pie sevis uz mājām. Man mājās ir balkons, kurā es sēžu un tur pavadu ļoti daudz laika. Tieši pretī manam balkonam ir koku galotnes, un arī šādi varu izbaudīt lapu skaņas.

 

Tu esi piedalījusies gan LTV 16+ kanāla video vadīšanā, gan šī podkāsta veidošanā. Kādi ir tavi nākotnes plāni šajā nozarē?

Es nekad mūžā nestrādāšu televīzijā vai ar medijiem, tas noteikti nebūs mans darbs. Domāju, ka tas saglabāsies hobija līmenī. Man patīk radoši izpausties, bet, ja ikdienā man tas būtu jādara, es būtu ļoti nelaimīgs cilvēciņš.

Es nekad mūžā nestrādāšu televīzijā vai ar medijiem, tas noteikti nebūs mans darbs.

 

Vairākos portālos un rakstos tevi dēvē par influenceri, taču, tu sociālo mediju vietnēs neesi īpaši aktīva. Vai tu sevi uzskati par influenceri un vai plāno pilnvērtīgi ieņemt šo lomu sociālajos medijos un realizēt to, kā to dara citi?

Man liekas, ka mani uzskata par influenceri ērtuma dēļ, jo īsti citus nosaukumus vai amatus man nevar piesiet klāt. Varbūt mani var uzskatīt par podkāsteri, bet tas arī ir dīvains termins, un nezinu, vai vispār latviešu valodā tas ir pareizs termins. Es noteikti neesmu influencere, arī netaisos būt influencere, jo tas mani nesaista. Es būtu ļoti nelaimīga, ja man Instagram būtu jāliek sadarbības bildes. Tas ir diezgan tukši un nevajadzīgi, un cilvēkiem vajadzētu atrast īstu darbu.

 

Kā tava studiju pieredze, darbošanās medijos, IT, mārketingā un produktu menedžmentā palīdzēja tev nokļūt tur, kur esi šobrīd?

Absolūti nekā. Tās pieredzes un industrijas, kurās esmu darbojusies, visas ir ļoti nesaistītas. Varbūt vienkārši visas šīs industrijas un pieredzes kopā palīdz man noturēt tādu veselo saprātu. Es zinu, ka es noteikti strādāšu IT industrijā kā produktu menedžeris vēl ilgu laiku, jo tas tiešām ir mans aicinājums un to es vēlos darīt. Savukārt radoši izpausties man palīdz mūsu podkāsts un citi radošie projekti. Tas man palīdz noturēt tādu veselīgu balansu starp savu tehnisko, racionālo un radošo pusi, kas var apmierināt visas smadzeņu vajadzības. Viennozīmīgi, piemēram, komunikācija palīdz jebkurā industrijā. Tā palīdz ieklausīties un redzēt pasauli caur citu prizmu. Līdzīgi ir jebkurā radošā projektā, kurā iesaistos un kur ir nepieciešama ārpus kastes domāšana, lai tu varētu uztaisīt, piemēram, smieklīgāku joku vai veiksmīgāku pasākumu.

 

Tu jau no 16 gadu vecuma strādā IT jomā. Tev nav bijusi doma kādā brīdī atmest to visu?

Īsti nē, man ļoti patīk strādāt IT, un katru dienu, ejot uz darbu, nevaru sagaidīt, kas tad mani sagaidīs šodien. Man ļoti patīk problēmas un man patīk risināt tās. Man vienkārši patīk darīt to darbu, tāpēc tā varētu būt industrija, kurā palikšu uz ilgu laiku. Man patīk izaicinājumi, IT dinamika un tas, ka visu laiku ir jāmācās kaut kas jauns. Varbūt kādreiz man atnāks apgaismība un beigās nodarbošos ar šūšanu vai dārzniecību, bet domāju, ka tas varētu būt ap kādiem 40 vai 50 gadiem, tagad es esmu gatava turpināt darbiņu IT.

Varbūt kādreiz man atnāks apgaismība un beigās nodarbošos ar šūšanu vai dārzniecību, bet domāju, ka tas varētu būt ap kādiem 40 vai 50 gadiem, tagad es esmu gatava turpināt darbiņu IT.

 

*Skečs - īss humoristisks vai satīrisks dramaturģijas darbs, arī estrādes priekšnesums, parasti divām vai trim darbības personām