Sabīne Moore: Man ļoti patīk skatītājiem jaukt galvu

Sabīne Moore ir māksliniece,  kura darbojas dažādās radošajās sfērās. Sabīne ir mūziķe, kas pazīstama ar skatuves vārdu un tēlu Waterflower, mūzikā iekļaujot dabas elementus un veidojot skaņas ar augiem. Viņa ir zināma arī kā drag karalis Bils Lagūns, ar ko uzstājusies daudzās valstīs. Sabīne strādā animācijas filmu industrijā, kā arī veido komiksus.

Pirms intervijas Sabīne iepazīstināja ar saviem papagaiļiem, viens no tiem iejaucās intervijas laikā. Sēdējām pie omulīgās virtuves galda, no otras istabas, kur atradās arī papagaiļi, skanēja klusa plašu mūzika.

Alise Salnāja, Studentu medijs Skaļāk

Kādi ir tavi iedvesmas avoti mākslai?

Man ļoti patīk pārstrādāt pieredzes, bišķīt jaukt galvu potenciālajiem mākslas darbu skatītājiem, kā arī darboties atkārtoti, daba, protams, aktīvisms. Man liekas, ka caur mākslu var pateikt daudz ko tādu, ko citā veidā vispār nevar. Māksla varētu būt drīzāk izdevusies, kad tā nevarēja būt nekādā citā mākslas formā.

Tāpat man patīk sadarboties ar citiem cilvēkiem, ļoti iedvesmojos no krāsu un skaņu toņiem. Arī ievācu daudzas mazas lietas un pēc tam tās sakārtoju, un lietu sakārtošanas laikā rodas naratīvs. Sakārtojot mākslas lietas, reizē sakārtoju savu viedokli par kādu savu pieredzi. Nav viena iedvesmas avota, jo man patīk radīt mākslu. Ir iestrādes, kā es to daru, un es pati sevi iedvesmoju.

Caur mākslu var pateikt daudz ko tādu, ko citā veidā vispār nevar.

Tu darbojies tik daudzās radošajās sfērās: gan vizuālajā mākslā, gan uzstājies, mūzika, drag. Kāpēc darboties tik daudzās sfērās, nevis koncentrēties uz vienu?

Tas notika nejauši, jo bija tik daudz pasūtījumu, kamēr studēju. Kad atnācu mājās, radīju dažādas lietas un pasūtījumi nebeidzās, jo pēc katra pasūtījuma vēl kāds zināja, ka kaut ko varu uztaisīt. Patiesībā savs mūzikas projekts ir vienīgā sfēra, kur varu apvienot plus mīnus visu, ko daru. Nākamais solis ir mūzikā ielikt drag, bet varbūt visam nav jābūt vienotam.

 Kā tu visu apvieno ar savu personīgo dzīvi, ja tik daudz strādā?

Man ir paveicies, ka cilvēki par mani atceras un piedāvā darbus, vienmēr ir bailes, ka tas beigsies. Ir piedzīvoti arī periodi, kad cilvēki mani aizmirst, bet nāk lietas, taču tās lielākoties daru savā nodabā, kas nozīmē, ka varu plānot savu laiku tā, lai būtu maksimāli produktīva. Es uzticos sev, ka visu izdarīšu, jo man deadline ir ļoti svarīgi, bet ir diezgan nestabila dzīve, ja tā godīgi.

Tu veido mūziku, spēlējot uz augiem un sēnēm, kā radās ideja to sākt darīt?

2015. gadā sāku vairāk darboties ar elektroniskās mūzikas stilu un gribēju maziņus sintiņus, tādus, ar kuriem varētu tūrēt, tie būtu mazi un ielīstu somā. Man draugs atsūtīja bloga ierakstu: “Desmit Kickstarter sintezatori, kurus tev vajag,” un viens no tiem bija OTOTO, kuru vairs neražo, bet tajā brīdī tas bija Kickstarter projekts un reklāmā to spēlēja uz āboliem un banāniem, bet bildes stūrī bija baziliks. Nezinu, kā tas atnāca, bet tajā brīdī nodomāju, ka mans skatuves vārds ir Waterflower, es varu spēlēt uz augiem, visās vietās gan jau varēs atrast augus, un es uzreiz to kikstarteri arī atbalstīju. Tas bija mans pirmais augu sintiņš, es aizrāvos ar to, tagad man ir kādi četri, pieci, vai pat seši dažādi augu un sēņu sintezatori. Daži ir tādi, kuri ir kā klaviatūra, citi izmanto bio datus, lai radītu notis. Jā, tas kļuva par neatņemamu manas mūzikas sastāvdaļu.

Tev ir diezgan konceptuāli mūzikas video, kā tiem atrodi idejas?

Mūzikas video ir brīnišķīgi kopdarbi, parasti tos režisē cits cilvēks, bieži vien sieviete, un es nāku vairāk ar scenogrāfiju, vizuālo, dodu kontekstu. Dodu iespēju kādam citam cilvēkam interpretēt to no režijas puses. Bieži vien arī asistēju procesā vai atbildu uz jautājumiem, kā kas ir domāts. Tāpat arī ar citiem iesaistītajiem – dejotājiem un vizāžistiem - mēģinu īstenot kaut ko tādu, ko viņi ļoti grib darīt, bet nav bijusi iespēja. Man ir paveicies, ka Waterflower ir tāds projekts un ka viss izskatās labi, tur nevar īsti nošaut greizi, meklējumi ļoti labi iederas. Tas ir visu iesaistīto cilvēku nopelns un ieguldījums.

Piemēram, Zem Ūdens mūzikas video tapa tā – vienu dienu man režisors pienāca klāt un teica, ka viņš grib nofilmēt mūzikas video zem ūdens, un bija tāds “Labi!” Mūzikas video Gashes režisore bija mana draudzene, dejotāja un horeogrāfe, un viņa teica, ka grib nofilmēt mūzikas video, bet tādu, kur arī horeogrāfija ir svarīga, ar dejotājiem. Mēs abas vienojāmies, ka mums patīk tumša estētika, un tālāk viss notika pats no sevis. Man patīk, ka daudzi paskatās uz video, kas man jau ir, un paši izdomā, kāds varētu būt nākamais. Tas ir tik forši!

Kad un kā tu uzsāki drag?

Bija paredzēts drag king pasākums Goldenā, un es ļoti par to jūsmoju un izstāstīju diviem draugiem, ar ko tajā laikā gribējām uztaisīt mūzikas projektu, un tie draugi bija Marss un Podruga Alise, es mēģināju viņus pierunāt arī uzstāties. Gribējām pieteikties, bet vienu mēnesi pirms pasākuma paziņojums pazuda. Un man bija tāds “Ko? Kā?” Vēlāk uzzināju, ka Mailo Štern gribēja taisīt drag king pasākumu un neviens nepieteicās. Pēc tam uzradās Mētra Saberova, tad viņi abi taisīja kopā. Biju pirmais cilvēks, kas pieteicās 30 minūtes pēc pasākuma izziņošanas.

Vienmēr gribēju izmēģināt drag king lietas. Pat nezināju, kā to sauc, gribēju tīšām prezentēt maskulinitāti. Man ir bildes, kad 2009. gadā to darīju skolas uzvedumos - izdomāju, ka man ir drag queen tēls un drag king tēls. Protams, kad sāku nodarboties ar drag king lietām, nevarēju vairs apstāties, man to vajag.

Vienmēr gribēju izmēģināt drag king lietas. Pat nezināju, kā to sauc, gribēju tīšām prezentēt maskulinitāti.

Un tagad personāžs Bils Lagūns. Kā tu viņu aprakstītu?

Bils Lagūns. Skaidrs, ka tas esmu es, bet Bils Lagūns ir skatuves tēls. Caur Bilu izpētu dažādas lietas, kuras man šķiet, ka īsti nevaru darīt vai nejūtos ērti darīt tāpēc, ka tieku uztverta kā feminīna un, patiesībā, tikai vēlāk sapratu, kāpēc tā ir. Piemēram, Bils Lagūns ir veiksmīgs uzņēmējs, kuram ir daudz hobiju, bet viņš ir veiksmīgs uzņēmējs tādā ziņā, ka neviens īsti nezina, ko viņš dara.

Tas ir labs stāsts, var jebko zem tā paslēpt un es nejūtos, ka jebkad varētu būt veiksmīgs uzņēmējs, tāpēc, ka, pirmkārt, es neesmu tāda veida džeks, turklāt man arī nepatīk tādi cilvēki, bet patīk ieņemt tēlu. Pēc tam, kad uztaisu performances, atrodu savu veidu, kā samierināties ar situāciju un vairs nedomāju par to, ka nevaru kaut ko darīt tāpēc, ka mani redz kā sievieti.

Kā tu jūties, uzstājoties uz skatuves?

Man ārprātīgi patīk uzstāties drag, sajūta ir vienkārši amazing. Oh my God! Pirms uzstāšanās jau divas dienas iepriekš smaids ir uz sejas, mīlu drag. Pretēji ir ar citu uzstāšanos, ir ļoti liels uztraukums, un vienmēr baidos, ka kaut kas nestrādās līdz galam, jo ir ļoti daudz, kas varētu noiet greizi.

Abas lietas ir tā vērtas, nav jautājumu par to. Waterflower prasa ļoti lielu sagatavošanos un bieži vien cilvēki, kas palīdz menedžēt koncertus vai pasākumus, lai arī kā viņiem mēģinātu izskaidrot, nesaprot to, cik daudz laika vajag. Tās ir ne tikai sēnes, bet arī vizualizācijas.

Man ārprātīgi patīk uzstāties drag, sajūta ir vienkārši amazing. Pirms uzstāšanās jau divas dienas iepriekš smaids ir uz sejas, mīlu drag.

Vai tev ir kādi rituāli, ko dari pirms iešanas uz skatuves?

Man ir ļoti svarīgi atpūsties, pirms eju uz skatuves. Man riebjas, ja nav vismaz pusstundu vai piecpadsmit minūtes ilga atpūta pirms uzstāšanās, jo sagatavošanās rada stresu, un ir vajadzīga atpūta, lai būtu cilvēks, kas izklaidē citus un ir kaut kas pārpasaulīgs. Protams, ļoti svarīgs ir meikaps, ir svarīgi zināt, ka viss strādās, tehniski funkcionēs.

Vēl man ļoti patīk, ka mazajās vietiņās, kur uzstājos, man piedāvā kādu dzērienu, tādu kā welcome drink. Kad sajūtu to garšu, zinu, ka uzstāšos un ka vakars sāksies, tad nostrādā tāds placebo efekts. Tas tāpēc, ka daudz arī Vācijā uzstājos, un tur man deva kārtīgu bavāriešu pilzneru. Uzreiz kā to nogaršoju, zināju, ka viss būs labi.

Tu esi uzstājusies tik daudzās valstīs, it īpaši ar drag, kā tu aprakstītu šo pieredzi?

Tas ir bijis ļoti interesanti, jo drag pasākumi, it sevišķi drag king pasākumi, nenotiek tik daudz, tāpēc katrā vietā ir citāda organizēšana, publika, performances un pat uzstāšanās garums. Tas ir tik interesanti! Piemēram, Anglijā ir daudz lielāka vēsture ar drag, un ir daudz vairāk drag kingu nekā citās valstīs, un formāts ir 10 minūtes. Ļoti daudz ir arī parodiju dziesmas, kas ir iemesls, kāpēc tagad iedvesmojos nedaudz no šī žanra. Somijā ir riktīgi forša drag scēna, jo viņiem ir daudz drag komūnu. Kaut kā nejauši viņus iepazinu, un ir bijis patīkami ar viņiem kontaktēties. Pagājušajā gadā trīsreiz uzstājos Somijā.

Biju aizbraukusi uz Itāliju un pētīju, kā tur ir, jo 2014. gadā iznāca pat dokumentālā filma itāļu valodā par drag kingiem Romā. Iegāju feministu grāmatveikalā, izprašņāju viņus un uzzināju, ka drag kingi vienkārši izšķīda pa visu Itāliju, katrs sāka kaut kur citur dzīvot.

Arī Igaunijā ir riktīgi forša scēna. Igaunijā ir īsais drag formāts - tāpat, kā mums. Somijā tas ir vairāk kā uz burleska pusi, kas ir ļoti interesanti. Islandē drag iet uz urrā, Spānijā arī ir ļoti forši drag kingi. Mēģināju arī Čehijā, bet viņiem nepatika Bila Lagūna naturalitāte. Viņi prasīja, vai nevaru uzlikt lillā gliterus tam visam virsū. Par laimi es varu ar drag nodarboties atsevišķi no otras nodarbes, bet vienā braucienā tas paver vairāk iespējas un pasākumus, kur varu piedalīties dienās, kad nav koncertu.

Minēji, ka tevi uzskatīja par pirmo sievieti - mūzikas producenti. Kā tu aprakstītu šo pieredzi, īpaši Latvijā?

Tas bija jocīgi. Vienkārši savā nodabā taisīju mūziku, jo mājās uzradās klavieres un vecākiem bija mikrofons. Esmu uz tehniskām lietām orientēts cilvēks, neskatoties uz savu mākslas backgroundu, un vienkārši sāku ierakstīt skaņas. Atradu programmu, kur varēja uztaisīt media ar nošu mūziku, un kaut kādā brīdī vienkārši attapos, ka veidoju dziesmas ierakstu. Tad ieliku tās Draugiem.lv mūzikas sadaļā, un biju ļoti pārsteigta, ka daudzi cilvēki pavilkās. Nesaprotu, kāpēc viņi vispār pavilkās, kāpēc viņiem patīk tas, ko taisīju. Bet, ja viņi gaida vēl, tad jātaisa vēl. Tad ik pēc sešiem mēnešiem uztaisīju kādu gabalu.

Bija viens mūzikas arhīvists, kuram interesēja tas, ko daru, un viņš visu laiku prasīja, kad uzstāšos dzīvajā. Tad, kad pirmās reizes uzstājos, viņš vienmēr atnāca un piedāvāja palīdzēt. Viņš romantizēja manu darbību mūzikā un ļoti dusmojās, kad mainīju stilu, kad pieaugu, kad mainījās manas intereses un kad pievērsos tam, kas man tiešām patīk. Viņš man nekad nepiedeva to un rakstīja diezgan riebīgas ziņas arī publiski. Tā viņa lielā sajūsma kļuva par lielu rūgtumu pret mani, bet es jau vienkārši biju cilvēks, kas dzīvoja un taisīja lietas. Bija arī periods, kad ļoti tieši vecāki vīrieši klausījās manu mūziku un nāca uz koncertiem, un tas bija jocīgi. Man reizēm žēl noskatīties uz citām jaunām mūziķēm, kuras arī kāds vecāks vīrietis mēģina pacelt uz pjedestāla, jo tā ir tāda jocīga pieredze.

Kāda bija tava pirmā uzstāšanās reize?

Mācījos mākslas akadēmijā, un man bija draugi, kuru draugiem piederēja bārs un vintāžas veikals Pērle Tērbatas ielā, kas tobrīd skaitījās stilīga vieta. Viņi bija kruti un piedāvāja man uzstāties, jo zināja, ka taisu mūziku. Un tad notika pirmais koncerts. Vienkārši mūziku spēlēju no datora un runāju, un dziedāju mikrofonā ar efektiņu virsū. Man vajadzēja stundu, lai saņemtos. Protams, koncerti nekad nesākās laikā. Tur sanāca tik daudz draugu, un visi klausījās.

Otrais koncerts man jau bija Berlīnē, jo tad aizbraucu erasmusā. Vienā no vietām, kur dzīvoju, bija komūnas vieta un bārs, un tad, protams, ka mani tur aicināja arī uzstāties. Tā bija citādāka pieredze nekā Latvijā, jo visi saprata manas lirikas un smējās līdzi. Trešais koncerts bija atkal Pērlē.

Tu arī veido komiksus, kāda tev iedvesma ir tos radīt?

Komiksus sāku veidot, jo man bija riktīgs burnouts [no angļu val. burnout – izdegšana] no animācijas filmām, un komiskus ir vieglāk veidot. Komiksos varēju likt iekšā savu rotaļīgumu, spēlēties ar skatītāju uzmanību un darīt tādas lietas, kas nelikās, ka varētu notikt. Piedalījos Kuš! komiksu vorkšopā [no angļu val. workshop - darbnīca] vēl rožu [Jaņa Rozentāla Mākslas Skola] laikā. Viņi mani pamanīja, un viņiem ļoti iepatikās tas, ko darīju, un mani uzaicināja taisīt komiksu. Biju diezgan daudzos agrīnos Kuš!. Mani sūtīja uz ārzemēm reprezentēt komiksus un pārdot starptautiskos komiksu tirdziņos. Viens no tiem bija Spānijā, kur arī ar mūziku dabūju uzstāties, jo tas bija trokšņu mūzikas un komiksu festivāls Valencia.

Es vēl taisu komiksus. Es pašizdodu komiksus, kas ir daļa no mana Waterflower merch. Tie vairāk ir tādi poētiski komiksi, ko esmu vienkārši zīmējusi vairāku mēnešu garumā, nedomājot, kas tas beigās būs. Bet, ja, taisu īsus komiksus, tad tur ir ļoti liela iespēja spēlēties ar skatītāju uzmanību un dot to, ko viņi negaida. Vismaz man tā patīk.

Kā tu aprakstītu savu pieredzi, strādājot animācijas industrijā?

Faktiski es joprojām frīlansoju animācijas industrijā. Tā ir viena no daudzām lietām, ko daru. Esmu strādājusi pie divām pilnmetrāžas filmām -  Rozes Stiebras Saule brauca debesīs un Signes Baumanes Mans laulību projekts. Sākotnēji Rozes projektā strādāju pie animācijas, bet tad, kad beidzās animācijas posms un sākās kompozitēšanas posms, tad Rozei teicu, ka gribu būt nākamajā posmā, jo man ļoti patīk after efekti. Sanāca beigās tā, ka to pašu lietu mani uzaicināja darīt arī Signes Baumanes filmā.

Man ļoti patīk imitēt reālistisku skatu un kameras kustību. Man ļoti patīk būvēt pasaules, ne tik ļoti zīmēt katru kadru. Pusaudžu vecumā tas derēja, tas bija labs veids, kā izlādēt visādas sajūtas, bet tagad man nav pacietības tādā veidā strādāt.

Kā ir iespējams izlauzties industrijā, lai tevi pamanītu?

Ir jāiet praksē, jāiet studijās, jāmēģina darboties. Vienkārši ir jāsaka jā lietām gana daudz reižu. Kad kļūsti par to cilvēku, kas vienmēr saka jā un ātri strādā, tad viņi nāk tevi meklēt. Bet vispār man ļoti nepatīk, kad nemaksā pietiekami, jo tas ir ļoti grūts darbs un par to arī ir ļoti jācīnās. Tāpēc reklāmas aģentūras ir labas, jo tās par animāciju maksā ļoti labi. Lai tiktu reklāmas aģentūrās pie animācijas darbiem, ir jādraudzējas ar producentiem. Kad man bija ap divdesmit gadiem un kad bārā bišķīt sadzēros, mēdzu dot cilvēkiem savas vizītkartes un pēc tam bija tāds cringe nākamajā rītā. Bet tas patiesībā bija labi, jo no tā es principā iztieku joprojām, jo esmu cilvēku redzeslokā.

Mums nav daudz animācijas pilnmetrāžas filmu, bet, kad ir, tad tajās tikt iekšā ir baigi labi, jo tas ir stabils darbs uz dažiem gadiem. Citādi animācijas jomā stabila darba iespējas parasti nav. Ja ir in-house animators kādā reklāmas aģentūrā - tie parasti ir džeki. Un, kad viņi paši nevar pavilkt un kad ir kaut kam ātri jābūt gatavam, tad meklē frīlansam cilvēkus, un tad vienkārši jābūt tur.

Es mēģinu arī likt savos Instagram storijos katru reizi, kad nodarbojos ar kaut ko, par ko man var samaksāt, lai cilvēki atceras, ka es arī to lietu daru. Man liekas, ka Latvijā tāds paš-mārketings ir diezgan svarīgs.

Visās savās radošajās sfērās sadarbojies ar cilvēkiem. Kas, tavuprāt, ir nepieciešams, lai būtu veiksmīga sadarbība?

Nezinu, vai esmu līdz galam veiksmīgs cilvēks sadarbībā ar citiem cilvēkiem, bet man ļoti patīk strādāt grupā, tāpēc, ka, darbojoties vienatnē, jātērē vairāk enerģijas un pazūd fokuss. Ja vienmēr kaut ko dari viens, tad vari arī nedarīt, bet, ja strādā grupā, tad parasti ir forša atmosfēra. Man patīk darīt lietas tā, lai ir bišķīt izklaidējoši, pat ja ir grūti. Ir daudz vieglāk sevi izklaidēt tad, kad esmu kopā ar citiem cilvēkiem.

Ir ļoti svarīgi ieklausīties citos un nespiest viņiem darīt to, ko viņi paši nevēlas, kā arī būt vienmēr atvērtam, ieklausīties un atcerēties par to, ka ir cilvēki, kas ir klusi un nesaka, kā viņi jūtas, ko grib vai domā. Komandas darbā noteikti nevar ļaut skaļākajiem ņemt virsroku, viņi, protams, ir ļoti labi un ļoti noderīgi, bet tikai ar tādiem cilvēkiem nevar dabūt, lai pasākums turpinātu iet uz priekšu.

Esmu par to, lai lietas būtu ilgtspējīgas un netiktu iztērēti visi resursi, un tādā veidā arī nespiestu nevienam cilvēkam iztērēt visus savus resursus. Savā ziņā tur arī ir paradokss, jo es sevi spiežu ļoti daudz, mēģinu to mazāk darīt, un Bils Lagūns ir baigi labais čalis, kas nespiež. Komandas darbā jāspēlē ar katra cilvēka stiprumiem un nevajag likt kādam darīt to, ko viņš nevar, bet reizēm, ja iedod kādam iespēju darīt ko tādu, ko cilvēks nav iepriekš darījis, var izrādīties, ka tas cilvēks to vienmēr ir gribējis. Kaut kā intuitīvi.

Esmu par to, lai lietas būtu ilgtspējīgas un netiktu iztērēti visi resursi, un tādā veidā arī nespiestu nevienam cilvēkam iztērēt visus savus resursus.

Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kuri vēlas uzsākt kaut ko radošu savā dzīvē?

Man liekas, ka vienkārši jādara, nav jādefinē un jānosauc. Zinu cilvēkus, kuri ļoti gribējuši būt mākslinieki, un viņi arī kļuva, bet pazinu arī tajā brīdī, kad bija ļoti grūti sākt darīt. Māksla ir sava veida pašizpēte, manuprāt, laba māksla nāk no paša mākslinieka, atliek vien darboties līdz tā kļūs par kaut ko. Nav robežas, kas ir mākslinieks vai nav, vienkārši vajag atvēlēt laiku, un, ja nav laika, tam ir ļoti jāpatīk. Jā, ir jāmēģina atbrīvoties, jo tas ir svarīgi.

Māksla ir sava veida pašizpēte. Laba māksla nāk no paša mākslinieka, atliek vien darboties līdz kļūs par kaut ko. Nav robežas, kas ir mākslinieks vai nav.