Indygo: Patīk iegriezt ručkā tā, lai nākamajā dienā zini, ka biji koncertā.

sarunas

Indygo – melanholiski rokstāri. Ierodoties ciemos uz studiju, ir pavisam mājīga un silta sajūta – mani uzņem kā savējo cilvēku, ģimenes locekli. Maldīgais uzskats par iedomīgajiem rokmūziķiem ir pagaisis un šķiet, ka nekad nav bijis pat prātā. Pēc Indygo koncertiem noteikti nāksi mājās ar siltuma sajūtu sirdī, sāpošu sprandu un, iespējams, ka pat ar noraudātām acīm.

Intervijā piedalās: grupas Indygo Solists un ģitārists – Mārtiņš Vaters, basģitārists Mārtiņš Leja un bundzinieks Miks Riekstiņš.

Valērija Sermus, Studentu medijs Skaļāk 

Indygo2.jpgIndygo: no kreisās – Miks Riekstiņš, Mārtiņš Leja, Mārtiņš Vaters. Foto: Valērija Sermus

Kas ir Indygo?

Mārtiņš Vaters: Nu, mēs esam Indygo – stabilais trijnieks, kas pastāv jau divus desmitus gadu ar mainīgiem personāžiem. Mēs esam rokmūziķi, kas vēl joprojām aktīvi turas pie šī nosaukuma, lai gan es negribētu vairāk mūs tā kategorizēt, kā tieši rokmūzikas pārstāvjus, tā iemesla dēļ, ka Indygo jau ir vienmēr bijis mainīgs. Jau no pašas pirmās dienas mums ir bijušas gan akustiski dziedamās dziesmas, gan arī metāla mūzikas ievirzes. Protams, mēs pieturamies pie kaut kādas rokmūzikas etiķetēm, mums joprojām patīk analogā roka skaņa, arī sekojam līdz rokmūzikas novitātēm un cenšamies ņemt to, kas ir pieejams. Es teiktu, ka Indygo ir mūzika, nevis krāsa. Mēs esam maratona, nevis stafešu skrējēji.

Mums joprojām patīk analogā roka skaņa, arī sekojam līdz rokmūzikas novitātēm. Es teiktu, ka Indygo ir mūzika, nevis krāsa. Mēs esam maratona, nevis stafešu skrējēji.

Miks Riekstiņš: Neviens no mums nevarētu iedomāties savu ikdienu bez mūzikas. Es nevaru iedomāties savu dzīvi un ikdienu bez šiem džekiem. Vienkārši man to vajag. Indygo ir mana un mūsu vietiņa, kur mums vajag būt, lai justos kā cilvēki.

Mārtiņš Leja: Es vēl papildinātu, ka Indygo ir arī visi tie, kas klausās Indygo.

M.V.: Es būšu šausmīgi salds un klišejisks: Indygo ir mīlestība. Tā ir mūsu mīlestība pret mūziku, vienam pret otru un mīlestība un atbildība pret klausītāju. Mēs esam laiks, mēs esam atbildība, mēs esam mīlestība.

“Mēs esam Skaļi, masīvi un enerģiski, tikmēr pieklusināti un jutekliski.” (Mūzikas avots 2023) – Kā izpaužas skaļā puse, un kā izpaužas jūsu maigā puse, kā viņas korelē savā starpā?

M.V.: Tas ir mūsu mūzikas dēļ. Mēs varam būt skaļi, eksplozīvi un masīvi. Jo ir dzirdēts, ka 98% cilvēku pēc koncertiem ir teikuši: “Wow, viņi gan ir skaļi!” – Jā, mēs esam skaļi un mums tas patīk, jo mūzikai ir jāļauj atvērties!

M.R.: Tā taču ir rokmūzika.

M.V.: Jā, tāpēc mēs esam masīvi ar to pašu “Minūtes un stundas”, kur cilvēki lauž sprandas, gan arī dziedot balādes, kur cilvēki raud vai smaida līdzi. Tā ir krasa atšķirība, un tādi mēs arī esam.

M.R.: Viena draudzene labi noraksturoja mūs vienā vārdā: melanholiski. Mēs nebūsim tie cilvēki, uz ko tu atnāksi uz koncertu, un būs baigā ballīte, kur visi dejos.

M.V.: Jā, mēs piedāvājam klausītājam iespēju izdzīvot cauri visai emociju varavīksnei. Gan dusmas, prieku, bēdas, visu, visu var izdzīvot cauri. It kā esi aizgājis pie psihologa, un pie psihologa aizejot tev nekad nestrādā viena puse, tev arī pašam ir jāatveras, līdz ar to atnākot uz mūsu koncertiem ir jābūt emocionāli atvērtam.

M.R.: Spilgts piemērs varētu būt tā pati dziesma: “Minūtes un stundas”, kur piedziedājums, manuprāt, ir ļoti jaudīgs un, kas varētu koncertos ausis izsist, savukārt pantiņu daļa ir ļoti mierīga un rāma.

M.L.: Mums patīk iegriezt ručkā tā, lai nākamajā dienā zini, ka esi bijis uz koncertu, ka tev sāp tā spranda, ka tev ir bišķiņ dunoņa galvā, bet tās ir bijušas tādas pozitīvas emocijas un, katrā ziņā, nav vakars notrullināts bezjēgā.

Uldis Rudaks 2008. gadā izdotajā grāmatā Rokupācija rakstīja: “2004. gadā Valmieras konkursā “Stage number one”, kur Indygo arī ieguva galveno balvu, viņi pasniedza sevi gandrīz kā pasaulslavenus rokstārus. Krāšņi saģērbušies un sakrāsojušies pēc glamroka paraugiem, Indygo koncertus pārvērš par izrādēm un spēj uzkurināt ne tikai sevi, bet arī publiku. Daudziem tūliņ gatavs priekšstats, ka šādi izskatās tikai pagalam iedomīgas grupas.” Vai jūs sevi arī tagad redzat un pasniedzat, kā pasaulsavenus rokstārus?

Uzvilkt gaiļa cepuri uz galvas vai uzvilkt tīkliņ apģērbu, vai ar pliku pakaļu nodejot milzīgā festivālā? – Fuck yeah!

M.V.: Mēs joprojām esam ekstraverti savā sniegumā uz skatuves. Es pilnībā piekrītu katram Ulda vārdam. Mēs esam bijuši tādi, kas kāpuši uz skatuves pārģērbušies, un, jā, savulaik arī es krāsojos un toreiz ar bijušo grupas biedru Jāni (Volkšteinu) bijām fantastisks tandēms, jo mēs apmainījāmies ar kosmētiku, kad vienam otram pietrūkās. Mēs nekautrējāmies un mēs izpildījām katru savu dullāko iegribu un iedvesmu uz skatuves. Uzvilkt gaiļa cepuri uz galvas vai uzvilkt tīkliņ apģērbu, vai ar pliku pakaļu nodejot milzīgā festivālā? – Fuck yeah! Kāpēc ne? Tev ir iespēja, tā ir māksla un tu viņā drīksti izpausties, kā gribi. Tas bija tāds provokatīvāks laika posms Indygo dzīvē. Daudzi neuzdrīkstējās un baidījās, mums bija dziļi pajāt par to, ko domās citi, jo mēs nācām ar savu mūziku, ko mēs radam. Nevis kāds mums pateica, kas ir jādara, bet mēs darījām, kā mēs mācējām un gribējām.

Bieži vien cilvēki jauc to, kas ir uz skatuves un kas ir ikdienā. Ir, protams, cilvēki, kas dara mūziku 24/7 un viņiem nav kādu blakus projektu vai darbu. Viņi ir ar visu savu 100% dvēseli un enerģiju iekšā mūzikā. Jā, ir tādi, kas to dzīvi tādu dzīvo un kādi ir uz skatuves, tādi ir arī dzīvē. Bet tie ir tikai daži gadījumi. Daudzi nezina, ka skatuve un dzīve ir divas dažādas lietas. Esmu daudz dzirdējis, ka esmu visiedomīgākais.

haraldsfil_music_photography003.jpgNo kreisās: Mārtiņš Vaters, Mārtiņš Leja. Foto: Haralds Fiļipovs.

M.R.: Un jautājums – vai mēs esam iedomīgi? Tad ir jautājums pretī: par ko mums būt iedomīgiem? Nav vienkārši pamata būt iedomīgiem. Nu protams, ka mēs neesam. Kādi esam uz skatuves, tādi esam uz skatuves. Vienkārši mēs tur izdzīvojam to, ko mēs vēlamies izdzīvot. Mēs izdzīvojam to savu sāpi vai prieku, esot uz skatuves kopā ar publiku, tā mums dod enerģiju, spēku un to tādā veidā arī izdzīvojam.

M.L.: Bet tev ir jājūtas kā tādam rokstāram, pretējā gadījumā priekš kam tu to dari. Tu taču gribi kaut kādā veidā izdzīvot savu sapni.

Grupa tapusi 2002. gadā. Bieži skatāmies: grupas parādās, un tik pat ātri pazūd. Kas ir jūsu kopā turēšanās spēks? Zinu, ka sastāvs ir pamainījies, bet tomēr Indygo arī pēc 21 gada pastāvēšanas ir saglabājis savu imidžu un autentiskumu.

M.R.: Jautājums, vai cilvēki ir spējīgi kopā sadzīvot? Nav jau tā, ka nevarēja sadzīvot tie cilvēki, kas bija iepriekš, vienkārši dzīve ievieš savas izmaiņas un neviens nav neaizvietojams. Attiecīgi, kāds tiek nomainīts, un parasti vietā meklē tādu, kuru redz kā savu cilvēku.

M.R.: Mēs ar Leju pievienojāmies grupai 2012. gadā, un tālāk, kad palikām trīs, mēs esam šādā sastāvā kopā nu jau gadus septiņus.

M.V.: Kā Māris Žigats no Pienvedēja piedzīvojumiem teica: uz trijiem vieglāk nauda dalās. (smejas) Bet, nu, šeit ir tomēr tāds ģimeniskums, paļaušanās un rēķināšanās vienam uz otru. Līdz ar to tā cieņa vienam pret otru, ir arī ilgtspējīgs materiāls, kas arī palīdz kopā būšanu uzturēt.

Mārtiņ, 2016. gadā intervijai ar NRA teici: “Lai gan esmu latvietis un mīlu savu valodu, tomēr nākas atzīt, ka pasaulē roka valoda ir angļu, tamdēļ šķita, ka, spēlējot rokmūziku, pareizā valoda ir angļu, jo mums sanāk spēlēt arī ārpus mūsu valsts robežām.” – tomēr uzticoties Spotify datiem, jūsu top klausītākās un populārākās dziesmas ir tieši latviešu valodā. Varbūt arī latviešu valodai tīri labi piestāv rokmūzika?

M.V.: Jā un nē. Es vēl joprojām pieturos pie tā, tiesa, tagad pa 90%, ka roka valoda ir angļu. Angļu valoda ir ļoti skanīga. Fonētiski ļoti skanīga valoda, to ir ļoti viegli veidot un rodas skanīgi teksti. Latviešiem atkal valoda ir top 10 pie grūtākajām valodām pasaulē un mums nav ļoti skanīga valoda.

Latvijā mūziķiem sākumā jāizpeld savs dīķis, lai ietu peldēt citos baseinos, bet tas arī nenozīmē to, ka tu paralēli nevari iet peldēties arī citos baseinos.

BET, atgriežoties pie fakta, ka klausītākās ir latviešu dziesmas: Jā, jo mēs esam latviešu grupa, kuru vairāk ir dzirdējuši Latvijā. Latvietim, un pie tā es pieturos 120%, dziedāt Latvijā latviski ir pareizi. Latvijā mūziķiem sākumā jāizpeld savs dīķis, lai ietu peldēt citos baseinos, bet tas arī nenozīmē to, ka tu paralēli nevari iet peldēties arī citos baseinos. Jā, Latvijā mums ir jādzied latviski un, braucot ārpus, ir reizes, kad varam atļauties nodziedāt arī kādu latvisku dziesmu, bet nu, protams, aiz robežas būs internacionāli un angļu valodā.

Indygo11.jpgIndygo: no kreisās Mārtiņš Leja, Mārtiņš Vaters un Miks Riekstiņš. Foto: Valērija Sermus

Jums pavisam nesen septembrī iznāca jauna dziesma “Vasara”. Tai skanējums šķiet nedaudz savādāks, pavisam maigs. Paši arī Instagramā minējāt, ka dziesma ir apcerīgs vēstnesis no rudenī gaidāmā albuma. Ko mēs varam sagaidīt no jaunā albuma?

M.V.: Visu! Es piekrītu tev par to, ka viņa likās citādāka, jo man pašam, dzirdot to, dziesmu, šķita, ka tas nav Indygo.

Bet ko var sagaidīt no jaunā materiāla? Es domāju tajā brīdī, kad iznāks albums, tad arī mēs redzēsim, kāds nu tas ir. Šodien, ciemojoties radio SWH, runājām par to, ka katrs mūziķis, izdodot savu jauno albumu, saka: “Nē! Šitāds Latvijā vēl nav bijis, šis ir vislabākais!” Protams, mēs pieturamies pie šī paša iestudētā stāsta par to, ka, jā, tas būs, un, liekot roku uz sirds un kājas, Latvijas rokmūzikā nebūs bijis šāds jaudīgs albums. Zinot to, ka Latvijas rokmūzika pēdējos gadus ir mazliet pieklususi, atļaujos skaļi arī pateikt par to, ka, jā, šis būs viens no Latvijas rokmūzikas skaļajiem iznācieniem. Un, būs latviski un visi sapratīs! Tas būs patīkams pārsteigums jebkuram rokmūzikas cienītājam. Vienalga, vai viņš ir piecdesmitgadīgs vai divdesmitgadīgs. Tajā kopumā viņš atradīs kaut ko tieši sev.

M.L.: Šodien radio intervijā mēģināju aizstāvēt arī to auditorijas daļu, kura ļoti nepakļaujas pārmaiņām. Viņi ir konservatīvi, viņi ļoti labprāt saglabā tikai to vienu, kas viņam ir paticis. Tā es ieskicējot teicu, ka, nē, nav tā, ka mēs esam pilnībā izmainījuši sevi, lai radītu iespaidu par to, ka Indygo ir palicis maigāks vai citādāks. Mēs eksperimentējam. Pēc pēdējā albuma iznākšanas mēs esam spējuši dziesmu uzbūves pamainīt, pielāgot arī laikam un paskatīties uz tām no malas, ierakstot Demo versijās, domājot par klausītāju, tomēr arī domājot lielākoties par sevi, lai mēs paši būtu apmierināti. Lai nav sasteigts.

Mūsu pamatuzdevums patiesībā ir radīt klausītājam iespaidu par to, ka viss ir baigi labi, ka mūzika pati par sevi veļas, nav jāčakarējas, nav jādomā, kāpēc, bet viss tā vienkārši. Bet tādas vienkāršas lietas, iespējams, sevī ietver milzīgu darbu. Sākumā baigi viegli atnāk, bet ir vēl tā smagā pēcapstrāde, kad sāc izrotāt savu šķīvi ar tiem purpura lillā ziediem, lai varētu skaisti pasniegt uz tā savu kartupeļu biezeni.

2019. gada intervijā ar Tvnet minējāt, ka “Rokmūzika atgriezīsies modē” Vai joprojām tā domājat?

M.V: Rokmūzika nekad nekur nav pazudusi. Rokmūzika vienmēr ir bijusi un viņa nekad nav pazudusi. Ar viļņiem uz augšu ir gājuši dažādi citi stili: popmūzika, deju mūzika, tehnomūzika, hiphops. Par hiphopu ir pilnīgi cits stāsts, un cepuri nost visiem šī žanra izpildītājiem par to, ka šim mūzikas stilam bijis sasodīti grūts ceļš, lai izlauztos līdz šim punktam, kur tas ir tagad. Un par to cepuri nost, bet tāpat ir bijis arī ar roku. “Kuram kādreiz patiksies bītli?” – Tā domāja visas meiteņu un zēnu mammas, kad parādījās bītli. Kaut kur jau viņi nokļuva. Bet rokmūzika vienmēr bijusi un tas ir tāpat kā mode: atkārtojas ik pēc 10, 20 gadiem. Mums šeit ir grūtāk, mēs neesam tik liela populācija. Aizbraucot uz Ameriku, vienmēr atradīsi, kur ir rokmūzika. Tie ir citi apmēri, cits budžets. Latvijā vēl joprojām tā nav tik populāra, bet tas neko nenozīmē. Pēdējos gados, piemēram, 2020. gadā ļoti strauji varēja just, ka rokmūzika atkal sāk uzplaiksnīt. Gan vecās grupas sāk atgriezties, gan stili, kas modificējas. Rokmūzika attīstās, un tā sevi maina un iet uz priekšu. Tā visu laiku pastāv, tā nekur nepazūd, bet viss modīgais paliek arvien čābīgāks kādā brīdī, un stabilās vērtības paliks, tāpēc es uzskatu joprojām, ka rokmūzika nekur nav pazudusi. Kāja durvīs ir ielikta un tās durvis neaizvērsies ciet.

Ar rokmūziku viss ir safe. Ir ļoti daudz piemēru šodienā, kas pierāda to, ka tādu mūzikas stilu nav iespējams noslīcināt.  Kāja durvīs ir ielikta un tās durvis neaizvērsies ciet.

M.L.: Roka žanrs viennozīmīgi ir stabils, arī skatoties pēc tām tendencēm, kādas ir bijušas pēdējo piecu gadu laikā, ir iznākuši diezgan daudz albumu no grandiem, kas bija aktuāli 90.to beigās, 20. gadu sākumā. Rokā ir bijis milzīgs uzplaiksnījums. Un visas šīs cikla maiņas ir ļāvušas gan mums kā patērētājiem, kas ir maksātspējīgi, pirkt biļetes uz jaunā albuma prezentāciju grupā, kura spēlējusi jau 30 gadus. Šīs grupas šobrīd taisa totālākos soldautus. [no angļu val. soldout – izpārdot] Un te ir jautājums par korelāciju starp auditoriju, kuri ir maksātspējīgi un kuri nav maksātspējīgi – viņi noteiks toni roka kultūrā.

Par ko liela daļa producentu šobrīd runā, ir ka ir pārāk milzīgs trash, gan vēstījumā, gan arī muzikālajā uzbūvē. Līdz ar to sāk parādīties jauni mākslinieki, kas ciena veco kultūru rokmūzikā veido savu mūziku un miksē to. Bet, katrā gadījumā, šobrīd rokmūzika nāk atpakaļ un nāk masīvi, un tas ir tikai viļņa sākums.

M.V.: Ar rokmūziku viss ir safe. Ir ļoti daudz piemēru šodienā, kas pierāda to, ka tādu mūzikas stilu nav iespējams noslīcināt.

 

Indygo: Cita Pasaule (Official video)

Seko Indygo:

Klausies Indygo:

 

 

Jaunākais saturs

01_ig_32px.png  02_spotify_32px.png  03_youtube_32px.png  04_tiktok_32px.png  05_fb_32px.png  06_twitter_32px.png