Ieva Ozoliņa: Nevari būt laimīgs, ja tev ir sliktas attiecības ar tuviniekiem

Ieva Ozoliņa kļuva pazīstama jau ar pirmo dokumentālo filmu “Mans tēvs banķieris”, bet pašlaik viņa strādā pie savas ceturtās filmas. Visus viņas darbus caurvij ģimenes un savstarpējo attiecību tēma, tāpēc tās tik ļoti uzrunā skatītāju. Piemēram, filmā “Mans tēvs baņķieris” režisore izstāsta ļoti personisku un aizraujošu stāstu par savu tēvu, kurš 90. gados bija bankas prezidents un pēkšņi pazuda. Sarunā Ieva atklāj, kāpēc izvēlējās kļūt par režisori, stāsta par sevi un savām filmām.

Una Janstevica, Studentu medijs Skaļāk

Foto no personīgā arhīva

Vai jūs varētu mazliet pastāstīt par sevi?

Es mācījos Lietišķās mākslas skolā - sākumā tēlniekos, pēc tam keramiķos, tad iestājos Mākslas akadēmijā, kur pabeidzu gan bakalauru, gan maģistru. Man bija skaidrs, ka es gribu runāt ar sabiedrību, bet tas īsti nebija iespējams caur keramiku, tēlniecībā - varbūt, jā.

Kas deva iedvesmu mācīties režiju un uzņemt filmu “Mans tēvs banķieris”?

Padomju laikos mans tēvs bija universitātes pasniedzējs, bet, kad Latvija atdalījās no Padomju Savienības, radās iespēja cilvēkiem sākt savus biznesus. Viņš izveidoja banku. Viss bija ļoti jauki, bet ar laiku veidojās sajūta, ka viss varbūt nav tik labi, kā iepriekš šķita. Tad vienā dienā mans tēvs pazuda ar vairākiem miljoniem latu. Pēc 18 gadiem pie mums atnāca policijas darbinieks parādīt melnbaltu bildi un prasīja, vai tas nav mūsu tēvs? Mana mamma uzreiz pateica - nē, lai gan zināja, ka ir.

Mēs nesapratām, kas ir noticis. Viņš atradās Malaizijas psihiatrijas klīnikā. Pats pieteicies ar savu vārdu un pateicis, ka viņš ir no Latvijas. Mūsu ģimenei šī tēma visus 18 gadus bija pilnīgi slēgta, neviens par to nerunāja, un šajā brīdī radās ideja, ka šo stāstu jāparāda kādā mākslas formā. Ideja bija aizbraukt paskatīties, vai tas ir viņš un saprast, kas ir noticis. Sapratu, ka caur māla podiņiem es to izstāstīt nevarēšu, tad nolēmu iet uz Latvijas Kultūras akadēmiju, kur iestājos studēt tieši kino režiju.

Sapratu, ka ar māla podiņiem par savu tēvu es izstāstīt nevarēšu, tad nolēmu iet uz Latvijas Kultūras akadēmiju, kur iestājos studēt tieši kino režiju.

Tur aina bija briesmīga, jo kursabiedri bija jau pabeiguši bakalauru, kamēr es nezināju, kur kamerai ir ieslēgšanas poga. Kad aizgāju studēt, tas iedeva milzīgu pārliecību, ka man noteikti šeit vajag būt. Akadēmijā uzreiz izstāstīju par savas ģimenes sāgu, ka tas būs mans maģistra darbs, protams, mana ģimene par to bija šokā.

Grūts bija mācīšanās process, viss bija pilnīgs jaunums, kamēr kursabiedri visu jau prata. Es tomēr izveidoju savu maģistra darbu un caur to nonācu filmu pasaulē. Filma bija ļoti skatīta Latvijā. Protams, taisīšanas process bija šausmīgi grūts, jo mana ģimene bija totāli pret. Taisot filmu, bija jocīga sajūta, kā personības dalīšanās, no vienas puses man vajadzēja dabūt pēc iespējas labāku materiālu, bet no otras - es biju ģimenes loceklis - viņa meita.

Par filmu "Mans tēvs baņķieris" man teica, ka pirmizrādē mani nomētās ar tomātiem.

Man vispār teica, ka mani nomētās pirmizrādē ar tomātiem. Laikam filma tomēr radīja pārdomas, ka varbūt tā nav tikai kriminālista afēra, bet kaut kas vairāk. Kopš tā brīža sapratu, ka man kino un vispār radošajā darbā interesē dilemmas. Precīzāk - tā, ka tu uzreiz nezini, kas ir labi, kas slikti. Varbūt tu nesniedz atbildes ar savu darbu, bet uzdod jautājumus.

Man kino un vispār radošajā darbā interesē dilemmas. Precīzāk - tu uzreiz nezini, kas ir labi, kas slikti. Tu nesniedz atbildes ar savu darbu, bet uzdod jautājumus.

Kad jūs uztaisījāt šo filmu, vai domājāt, ka tā būs tik populāra?

Jā, jo tur bija visi aspekti, kas mani pašu uzrunā. Bija gan prieks, gan bēdas, gan trilleris, arī neparastais. Viss bija brīnišķīgi, cilvēki pēc tam pat rakstīja par saviem ģimenes stāstiem.

Vai jūsu radošumu un spējas mākslā ir ietekmējis kāds no ģimenes locekļiem?

Es domāju, ka mans tēvs noteikti varēja būt arī mākslinieks. Cik viņš kreatīvi apgāja likumus, un kāda viņam bija attieksme pret dzīvi! Par citiem es nevaru iedomāties. Ir daļa ģimenes, kas dzīvo Ziemeļkaukāzā, par viņiem daudz neko nezinu.

Manas klasesbiedrenes tētis bija gleznotājs, viņš dzīvoja tā saucamajā mākslinieku mājā. Es aizgāju pie viņiem. Viņš bija mazliet iedzēris, gleznoja bērzus un man likās tik forši, ka var tādā ļoti radošā un gaišā vidē dzīvot. Protams, vēlāk es uzzināju, ka viss nav tik viegli, kā izskatās. Tomēr šis manī izveidoja skaidrību, ka es vēlos savu dzīvi saistīt ar mākslu.

Es domāju, ka mans tēvs noteikti varēja būt arī mākslinieks. Cik viņš kreatīvi apgāja likumus, un kāda viņam bija attieksme pret dzīvi!

Runājot par darba režīmu, vai ir grūti strādāt radošā profesijā?

Jā, jo tu pats sev veido dzīves saturu. Kādreiz jau ir tā jocīgā sajūta: “Ja nu man rīt beigsies idejas,” bet kaut kā nebeidzas. Filmas taisa aptuveni divus trīs gadus un pa to laiku rodas daudz citu ideju, kas ietekmē darba režīmu.

Kur guvāt ideju jūsu otrajai filmai “Dotais lielums”?

Es nejauši iepazinos ar vienu vīrieti, matemātiķi, kuram bija brālis - vēl labāks matemātiķis, - kurš savos 34 gados jau bija profesors Amsterdamas universitātē. Viņus audzināja māte viena pati. Pēkšņi pie manis pienāk vīrietis, skatās acīs, pamāj. Viņš bija ļoti interesants. Sāku runāt un prasīju, vai viņš gribētu atbraukt pie mums ciemos. Viņš saka, jā, un prasa, vai varētu paņemt līdzi veļu, jo viņam tieši salūzusi veļasmašīna. Viņš bija ļoti īpatnējs, kaut kā mūs piesaistīja.

Man likās ļoti interesanti, ka varētu filmēt viņu, bet ko tieši? Visi zina, ka matemātiķi tādi bišķi savādi - uzvelk bikses ar jostu par augstu. Tad viņš vienu dienu uzrakstīja Facebook: “Ir ļoti neērti to atzīt, bet es raustu valodu un man ir pamats domāt, ka tas ir mātes dēļ, un es gribētu to risināt. Varbūt man jāiet pie hipnoterapeita.” Un es viņam zvanīju un teicu: “Labi, tu risini, bet es filmēju.”

Sapratu, ka arī labprāt risinātu problēmas ar savu māti. Es sāku viņu filmēt, pagāja laiks, tad vienā brīdī man ienāca prātā, ka varbūt jāsāk arī filmēt viņa māte. Viņš teica, ka nekādā gadījumā: “Viņa tevi izmetīs pa durvīm, nekas nebūs,” bet beigās man izdevās. Līdz šai dienai nevaru saprast, kurš ir pie vainas - vista vai ola? Man bija skaidrs, ka šie abi akadēmiķi - viens matemātikā, otrs arhitektūrā, komunicē pilnīgi tādā destruktīvā stilā. Beigās viņš man nepiedeva nodevību, ka es sāku nostāties mātes pusē. Varbūt viņš vēlētos, lai filma beidzas citādāk. Viņš redzējis to visu procesu citādāk.

Tāds man bija otrais projekts. Jā, tas arī bija par ģimeni, bet arī par taisnīgumu. Ieraugot to situāciju ģimenē, - divi dēli un vīrs, kurš aizlaidies pēc otrā dēla piedzimšanas, - lika saprast to, ka viņa ir parasts cilvēks, kurai no visām pusēm uzbrūk. Caur matemātiķa acīm likās - kāda netaisnība, nelietība, ka māte ir radījusi divus dēlus, bet man kadrā viņa saka, ka varējusi tos atdot bērnunamā. Es ieraudzīju viņa māti citām acīm.

Kāda bija lielākā atziņa, ko jūs mēģinājāt skatītājiem nodot ar šo filmu?

Tu nevari būt laimīgs, ja tev ir sliktas attiecības ar tuvākajiem radiniekiem. Viņš visu laiku savā mātē meklēja atzinību, bija sajūta, ka viņš ir viņā iemīlējies un vienlaicīgi viņu ienīda un vainoja visās savās dzīves problēmās.

Salīdzinot ar “Mans tēvs baņķieris”, šajā filmā tu biji aizkadrā, kāpēc?

Sākotnēji tā bija plānots arī pirmajā filmā, bet sapratu, ka bez manis neiztiks. Protams, sākumā biju pret. Kultūras akadēmijā arī bija pasniedzēji, kuri teica, ka nav jāskrien kadrā iekšā. Pilna pasaule ir ar filmām, kur meitenes skraida pakaļ un meklē savus tēvus, bet tie ir ļoti dažādi skatījumi. Tomēr nākamajās filmās izvēlējos palikt aizkadrā.

Foto no personīgā arhīva

Vai varētu vairāk pastāstīt par savu trešo filmu “Mana māte valsts”?

“Mana māte valsts” arī ir par ģimeni un taisnīgumu, bet filma ir par adopciju. Man nav nekādas saistības ar šo tēmu, bet bija noticis tā, ka mans vīrs aizmirsa mūsu bērnu veikalā. Tas bija mans ceturtais bērns un mans otrais vīrs, bet viņam tas bija pirmais bērns. Viņš ir ļoti labs tētis, bet naktī bija strādājis. Es tajā laikā biju mežā izvēdināt galvu. Atnāku mājās un viņš guļ, es prasu: “Kur ir bērns?” Latvijā šādās situācijās bērnu ved uz slimnīcu un ratiņus uz policiju. Tās pirmās 10 minūtes, kamēr tu policijā skaidro, ka neesi pilnīgs kretīns, bija ļoti sarežģītas. Mēs bērnu dabūjām atpakaļ un tad devāmies uz policiju pēc ratiņiem. Policists saka: “Man ir trīs bērni, es nesaprotu, kā var aizmirst bērnu veikalā. Tādi pāris neuzmanības gājieni un bērnu var izņemt no ģimenes.” Sāku lasīt internetā trakus un stulbus stāstus, kur atņem astoņpadmitgadīgiem jauniešiem bērnu un saka, ka viņi nemāk rūpēties.

Vīrs aizmirsa bērnu veikalā. Pirmās desmit minūtes policijā, kamēr tu skaidro, ka neesi pilnīgs kretīns, bija ļoti sarežģītas.

Gribēju uztaisīt filmu par trauslo indivīdu un augsto likumu. Es sāku meklēt internetā gadījumus, un tieši trāpīju uz savu protagonistu. Respektīvi, galvenā varone bija ielikusi internetā, ka viņu sauc Una un viņa meklē savu māsu, no kuras tika šķirta. Viņa ir latviete no Latvijas laukiem. Es viņai rakstīju: “Varbūt tu meklē, bet es filmēšu.” Viņa jau bija mēģinājusi meklēt, bet, kad esi adoptēta, tu nevari piekļūt iepriekšējiem datiem par ģimeni.

Nolēmām sākt strādāt kopā, un procesā izrādījās, ka viņai nav viena, bet ir četras māsas. Mums izdevās viņas atrast. Es domāju, kāpēc sieviete 40 gadu vecumā sēž un tik ļoti raud par savu māsu. Likās, ka kaut kas nav līdz galam kārtībā un vēlāk izrādījās, ka viņas audžuģimene ir bijusi ļoti riebīga. Viņas kopā bija piecas meitenes, īstā māte bija alkoholiķe. Tad viena no meitām bija atgriezusies no internāta un sākusi dzīvot kopā ar māti. Viņa dzērumā noslīka. Pārējām trim māsām ir ļoti labas attiecības, savukārt, Una paspēja ar viņām visām saplēsties.

Kādas jums bija sajūtas, kad filmējāt šo filmu?

Tas bija ļoti emocionāls filmēšanas process. Liela līdzjūtība bija pret viņu kā pret cilvēku, kādi ir bijuši apstākļi, kāda bērnība. Viņa detalizēti stāstīja par to, kāda ir dzīve institūcijā. Nāk tā saucamie potenciālie vecāki, ir stikla siena, aiz kuras visi bērni stāv strīpā un iet garām vecākiem. Izklausās briesmīgi, bet visas tikšanās bija ļoti foršas. Viņa ir interesants cilvēks - daudz ceļojusi, respektīvi, mēģinājusi atgūt visu iekavēto, kas viņai bērnībā nebija.

Pēdējā māsa, kuru mēs atradām, bija divu gadu vecumā adoptēta uz Krieviju. Faktiski pilnīgi neiespējami kaut ko izdarīt, un tu sēdi un saproti, ka tas pat vairs nav par filmu. Bija epizode, kur Una man zvana un saka, ka viena māsa dzīvo Amerikā. Viņa bija atradusi, ka Virdžīnijā kādas sievietes adoptēto vecāku vārdi sakrīt. Mēs aizbraucam uz turieni, protams, bija dārgi visai filmēšanas komandai braukt uz Virdžīniju. Vajadzēja precīzi divas minūtes, lai saprastu, ka tā nav īstā māsa. Tajā brīdī ir dusmas un vilšanās sajūta.

Nikni domāju, ko lai dara, jo materiāla filmai nav, bet tad sapratu, ka šādi pat ir labāk. Ir interesantāk. Man ar reliģijām sakars pilnīgi nekāds, bet tur blakus bija evaņģēlistu baznīca un es aizgāju pie mācītāja. Teicu: “Paklau, baigi vajag jūs dievkalpojuma laikā.” Māsas tikmēr mierīgi gulēja viesnīcā. Izdomājām, ka tagad vajag tādu epizodi, kurā notiek dievkalpojums, kurā viņas pasaka visiem par savām divām pazudušajām māsām. Kad atbraucām uz Rīgu, uzreiz atradās pēdējā māsa. Sakritība bija ļoti jocīga.

Jūsu nākamais projekts ir filma ‘’Balodis ar olīvzaru’’, vai jūs varētu pastāstīt par šo filmu?

Pēdējā filma ir par parādu piedzinējiem, un tas ir kaut kas pilnīgi cits. Kas man patīk un patiešām ir interesanti, tur nav nekā bēdīga. Mans tēvs bija bankas prezidents, tas ir laiks, kad bija tā saucamie reketieri. Bija daži gadījumi, kad viņš mani sūtīja prom un teica, ka pie viņa nāks reketieri, un man vienmēr šausmīgi interesēja redzēt, kā viņi izskatās. Tomēr viņš man nekad neļāva viņus redzēt.

Internetā cirkulēja raksti, vai tiešām ir atgriezušies deviņdesmitie? Mums datorā uzleca tā laika fotogrāfijas, skatījāmies uz cilvēkiem, domājot, kas tas ir? Kas tie ir par cilvēkiem? No kurienes? Sapratu, ka būtu interesanti par viņiem taisīt dokumentālu filmu. Tad rakstījām e-pastu, pajautājām, vai var par jums uztaisīt dokumentālo filmu, un viņi atbildēja – jā. Pirmajā reizē aizbraucu viena pati.

Aizbraucu uz Purvciema daudzstāveni. Pirmkārt, dzīvoklis uzreiz man atgādināja 90. gadu stilu - ādas dīvāni, palmas, smēķēja iekštelpās un dzēra konjaku 11.00 no rīta. Izrādījās, ka viens no viņiem bija redzējis filmu “Mans tēvs baņķieris”, tāpēc citiem izstāstījis, kā tas viss notiek, ko viņi darīs un ka beigās būs filma. Viņi ir organizētās noziedzības pārstāvji, daži sēdējuši no 8 līdz pat 20 gadiem cietumā par ļoti smagiem nodarījumiem. Tomēr viņi ir legāli tādā nozīmē, ka par piedzītajiem parādiem tiek maksāti nodokļi organizācijā. Respektīvi, ja kāds kādam ir parādā 30 000 eiro un netaisās tos atdot, pie viņa vienkārši ierodas un pieklājīgi saka - vajadzētu naudiņu. Viņi ņem pusi par šo pakalpojumu, attiecīgi 15 000 eiro. Projekts arī ir par taisnīgumu. Ir atainots paradokss. No vienas puses tie, ko mēs uzskatām par labajiem, kas mūs atbalsta un par mums rūpējas - policija, tiesu sistēma, - ir bezspēcīgi šādās situācijās, jo viņi nevar cilvēkam neko palīdzēt. Parasti jau tie, kuri negrasās maksāt, ātri pārraksta visus savus īpašumus sievām un vienkārši saka, ka viņiem nav naudas. Tad ierodas parādu piedzinēji, kuri ir izpētījuši visu datubāzi un lieliski zina, ka viņam naudiņa ir, tikai pārlikta sievas kontā, tā viss notiek. Tiem, kurus mēs uzskatām par labiem, rokas ir par īsu, bet šie cilvēki, kuri skaitās sliktie, viņi reāli var palīdzēt. Protams, par taisnīgu samaksu.

Vai filmējot šo cilvēku dzīves, saskatījāt kaut ko vairāk viņos?

Ar laiku izrādījās, ka arī viņiem ir sirds. Viņi man stāsta par savām problēmām, piemēram, ka viņu bērns, kam ir deviņi gadi, pēkšņi uzzinājis, ka tēvs ir bijis cietumā. Šis gadījums ir traģisks, jo vīrietis nevēlas sāpināt, viņš meklē veidu, kā bērnam visu izskaidrot. Vai arī, piemēram, kādam citam ir 30 gadu veca meita. Viņa ir audzināta kā tāda lelle! Viņš ir tādos darbos strādājis, kur nauda ienāk dažādos veidos. Viņai nekad nekas nav bijis jādara un viņš gaida, kad meita ies uz darbu un precēsies. Viņš pārdzīvo, ka viņa grib tikai taisīt selfijus, tusēties, bet vīru negrib.

Tā nu es atkal nonācu līdz ģimenei. Vispār ir tāds uzskats, ka režisors visu mūžu taisa vienu un to pašu filmu. Manā gadījumā tas ir taisnīgums un ģimene.

Vispār ir tāds uzskats, ka režisors visu mūžu taisa vienu un to pašu filmu. Manā gadījumā tas ir taisnīgums un ģimene.

Vai šī filma tiks rādīta starptautiskos filmu festivālos?

Filmu jau pašā sākumā sāk visur pa filmu tirgiem vest. Visi jau ar to iepazīstas, jo filmu ir nenormāli daudz. Vienreiz esmu redzējusi tādu grāmatu telefongrāmatas biezumā - plānām, plānām lapiņām un ar sīkiem, sīkiem burtiņiem, - visa grāmata bija pilna ar filmu nosaukumiem.

Lai filmu kāds kaut kur pamanītu, uzzinātu un paņemtu uz festivālu, ļoti laicīgi jau tā jāatklāj un tāpēc arī visur kur braucām. Ir pilnīgi bezjēdzīgi, ja filma ir pabeigta un tu sāc domāt, kur to likt, tad tā arī paliek Latvijā un tālāk neaiziet.