FIŅĶIS: Tagad es vienkārši baudu savu labāko dzīvi
FIŅĶIS jeb īstajā vārdā Helvijs Fiņķis ir mūziķis un producents, kurš visvairāk zināms ar savām dziesmām Raķešu Zinātne, Kā pavadīt jaunību un Maza Rīga, uzstājoties koncertos, festivālos un citos pasākumos. Tiesa gan, ka mūzika nav vienīgā Helvija nodarbe, viņš ir arī Steve Spencer production producents un veido klipus tādām kompānijām kā AirBaltic, Maxima, ERGO, un citām.
FIŅĶIS par sevi lika manīt jau vasarā festivālā Summersound, kad savas uzstāšanās laikā viņš paspēja nopeldēties jūrā un atskriet atpakaļ. Jāatzīst, ka kopš tās reizes pievērsu nedaudz lielāku uzmanību šim mūziķim. Kā jau viņš pats dzied, ka pārāk maza Rīga, tā mēs vienu vakaru saskrējāmies Chris Noah koncertā. Te nu mēs esam, kādu laiciņu vēlāk pašā Rīgas centrā satikušies uz kopīgu sarunu.
Sintija Šiliņa, Una Laura Siliņa, Studentu medijs Skaļāk
Foto: Sintija Šiliņa un Una Laura Siliņa
Pastāsti nedaudz par sevi, kas tu esi, kā sevi redzi.
Esmu mūziķis un producents, savu dzīvi sadalu divās picas šķēlēs. Smagi strādāju, dažreiz ceļos plkst. 3:30, lai paspētu izdarīt visus projektus. Nespēju ilgi atpūsties, man vajag kādu vienu vīkendu (tulk. nedēļas nogali) un tad atpakaļ mesties darbā iekšā, citādāk ir sajūta, ka procesors nodegs. Principā pēdējos desmit gadus es daru vienu un to pašu, nevienā brīdī neesmu darījis kaut ko citu. Es visu laiku strādāju pie īsfilmām vai reklāmām un tajā pašā laikā rakstu dziesmas, strādāju pie mūzikas. Šobrīd ir arī iespēja regulāri uzstāties, un es zinu, ka man būs daudz koncertu gan nākamvasar, gan nākamziem. Viss ir saplānots un iet uz priekšu. Tagad es vienkārši baudu savu labāko dzīvi.
Tu varētu sevi nosaukt par darbaholiķi?
Es nekad neesmu pētījis to definīciju, kurā brīdī sākas darbaholiķis. Es varētu būt diezgan tuvu, jo man visu laiku ir iekšā tāds driceklis kaut ko pasākt un darīt. Mans moto ir I make moves that makes no sense and makes no money (tulk. es daru lietas, kuras nav izskaidrojamas un neienes naudu). Lielākoties, ja man nav projektu, es tos izdomāju, līdzīgi, kā ar mūziku. Visa šī pasaule, kur dzīvoju, ir pašizdomāta, un es to veidoju, kādu vēlos.
Kā tu iesāki savu muzikālo karjeru? Uz ko tu pavilkies, kad saprati - jā, es gribu būt reperis.
Kad man bija 14 vai 15 gadi, Madonas pusē bija hip-hop izpildītājs Miega Arvīds, un es biju pazīstams ar viņa brāli. Viņš tajā laikā taisīja foršus ierakstus, un man likās, ka tas ir tik izdarāms un ka es arī varētu. Mēs ar viņa brāli izveidojām savu apvienību un grupu. Bijām tādi super mazi čalīši, kuri rakstīja dziesmas garāžā. Mums bija maģis, kompis, un kasetē rakstījām pirmos ierakstus. Viss īstenībā sākās tā ļoti naivi, kā joks. Bija ļoti maz tehnikas, ar ko to visu ierakstīt. Kaut kā diezgan ātri no tā bariņa es paliku vienīgais, kurš vēl rakstīja tekstus un ierakstīja dziesmas. 16 gadu vecumā es biju izdevis kaut ko, kas sāka Latvijas rotācijā skraidīt apkārt, un hip-hop burbulim šie gabali arī kļuva pazīstami. Man liekas, tās bija dziesmas Aerovafele un Korts. Tas viss vienkārši sākās vienā dienā, un te nu mēs esam 15 gadus vēlāk.
Kādēļ tieši šāds mūzikas veids? Reps.
Diezgan vienkārši. Es spēlēju basketbolu līdz 18 gadu vecumam, un tam baigi vilkās līdzi popkultūra, kas bija saistīta ar And1*, streetball**, un hip-hop mūziku. Visi draugi bija no tās vides, un bija skaidrs, ka es sevi asociēju vairāk ar hip-hopu nekā kaut ko citu. Tādam spītīgam čalim uzrakstīt kaut ko uz bīta*** vairāk nekā atļauts likās diezgan forši un izaicinoši. Droši vien veidojās tāds protestētājs, maziņš tīneidžers (tulk. pusaudzis), kuram vajadzēja kaut kur izlikties. Ja ar basīti nepietiek, tad meklē nākamo soli, kaut kādu mākslas formu, ar ko izteikties.
Un tādā veidā tu zināji, ka tas ir tavs īstais ceļš?
Es pat nezināju, vai tas ir īstais ceļš. Daru to, jo man patīk. Nevienā brīdī neskatījos uz to kā karjeru. Sākumā vispār nevarēju iedomāties, ka mūzika varētu līdz kaut kam novest. Tagad mums ir izveidojusies nopietnāka sistēma, kā arī ļoti forša komanda. Tiek atlikti datumi, ir mēģinājumi, ir kaut kādas tās basic (tulk. vienkāršās) lietas, kuras ir jāizdara, jāierodas un jābūt klāt. Lielākoties tā ir fantastiska izklaide – būt uz skatuves un izpildīt savas dziesmas. Es nevaru iedomāties labāku sajūtu. Pilnīgs kosmoskuģis.
Lielākoties tā ir fantastiska izklaide – būt uz skatuves un izpildīt savas dziesmas. Es nevaru iedomāties labāku sajūtu. Pilnīgs kosmoskuģis.
Tavs mūziķa vārds ir FIŅĶIS. Vai tev bija arī citi varianti?
Bija viens pašā sākumā, kad es sāku repot. Man galvā iekoda ērce, un tad uz neilgu laiku mans alter ego (tulk. cilvēka otra personība) bija ērce. Tas bija ļoti sen.
Tad tu no paša sākuma zināji, ka būs FIŅĶIS, un ar to arī iesi?
Jā, absolūti. Tas laikam nāk no basīša, jo treneris sauca uzvārdā, un tad pakāpeniski draugi arī tā sāka darīt. Parakstoties ar savu īsto vārdu, vienmēr kaut kāda kvalitātes zīme velkas līdzi. Tur, protams, daudz smieklīgu atskaņu var pielikt klāt, es ar to rēķinājos, bet man patīk izaicinājumi.
Tu minēji, ka nodarbojies ar reklāmām. Tas ir kaut kas, ko tu dari paralēli mūzikai?
Jā, es producēju. Man ar labāko draugu ir producēšanas kompānija Steve Spencer production, kur darām to, kas mums patīk vizuālajā pasaulē. Producēšanu ir viegli savienot ar mūziku, jo tur var filmēt klipus un visu pārējo. Jau vairākus gadus man ir brīvs režīms, varu izvēlēties, ko es gribu. Mēs filmējam klipus Ādažiem (Ādažu Čipsiem), AirBaltic, lielveikalu ķēdēm. Laikam nav nekas, ar ko es nebūtu strādājis.
Tad tev pašam ir viegli izdomāt, ko tu gribi redzēt savos mūzikas klipos.
Diezgan viegli. Es zinu, kā tehniski to izdarīt, cik cilvēkiem jābūt uz laukuma, cik laika tas prasīs. Varu sadalīt visu pa minūtēm. Tā ir milzīga komanda un liela plānošana. Diendienā ar to dzīvojot un strādājot, pilnībā esmu tajā visā iekšā un saprotu, uz ko es eju, kam gatavojos, ko daru.
Tu esi pirms tam piedalījies vairākos koncertos. Kad un kur bija tavs pirmais koncerts?
Droši vien kaut kur Madonas pusē. Mēs diezgan ātri sākām mazās tūrītes taisīt. 16 gadu vecumā biju izbraukājis visu, ko vien var izbraukāt. Tie pasākumi bija riktīgi underground (tulk. pagrīdes), vājprātīgās vietās. 2007. gadā mēs pirmoreiz spēlējām Vidzemes kinoteātrī kopā ar Metyu. Pēc tam otrais koncerts bija Cesvaines Grifā, tas ir pat nofilmēts. Tālāk pārējo būtu diezgan grūti uzskaitīt.
Kura bija tā dziesma, kas aizveda tavu karjeru tālāk?
Karaļi un Karalienes. Absolūts killers (tulk. hits). Mēs nofilmējām arī klipu, bet es jutu, ka dziesma ir labāka par klipu un neizdevu to. Karaļi un Karalienes pilnīgi visu pagrieza kājām gaisā. Tikko parādījās radio Pieci un Karaļi un Karalienes, viņi riktīgi daudz to dziesmu spēlēja. Bija baigi forši, labs laiks.
Kā tev šķiet, vai pirmā uzstāšanās māksliniekiem vienmēr paliek atmiņā, kā bija tev?
Man liekas, absolūti nē. Es pilnīgi neko neatceros, nemācēju vispār neko. Ko tur vispār atcerēties? Kā tāds zibsnis pāriet pāri. Es tikai tagad sāku pilnā jaudā saprast, kā un ko daru ar katru dziesmu. Tas ir prasījis nenormāli daudz laika un apjoma ar koncertiem. Pirmā noteikti nav tā, ko atcerēties, tas ir kaut kāds dizāsters (tulk. katastrofa).
Tev 25. novembrī ir sagaidāms Vislielākais Koncerts VEF kvartālā. Vai tas tiešām ir tavs lielākais koncerts līdz šim, un ko tavi klausītāji var sagaidīt?
Tas ir mūsu vislielākais koncerts, arī mans, kā solo organizēts. Šis koncerts ir veidots, pilnībā domājot gan par skatuvi, gan par skaņu no visām pusēm. Man svarīgākais ir, lai es varu uz skatuves lēkāt un būt aktīvs, tāpēc to būvē pa tādiem slāņiem. Mums ir fantastiska komanda, kas šajā industrijā strādā jau gadiem, un visi apstākļi sakrita tā, ka mēs varam uztaisīt nereālu koncertu. Lielie viesi, kas atklās visu vakaru, ir viena no manām mīļākajām latviešu grupām Alejas. Būs arī daudz mākslinieku, ar ko mums ir kopā bijušas dziesmas. Viss vakars beigsies ar slapju, netīru reivu**** līdz sešiem rītā. Man šis koncerts ir ļoti nozīmīgs. Es ceru, ka būs tik karsti, ka no griestiem tecēs sviedri. Vai tas būs lielākais auditorijas ziņā? Droši vien, ka nē. Mēs 3. novembrī iesildām Astro'n'out Arēnā Rīga. Tur būs vairāk cilvēku nekā VEF kvartālā.
Man šis koncerts ir ļoti nozīmīgs. Es ceru, ka būs tik karsti, ka no griestiem tecēs sviedri.
Uz ko būtu jākoncentrējas jaunajiem reperiem, ja viņi vēlas panākumus mūzikas industrijā?
Pati svarīgākā lieta ir gaume, ar to var daudz panākt. Tas ir, kādu mūziku izvēlies spēlēt, ko tur vēlies dzirdēt. Jācenšas pēc iespējas vairāk sevi izglītot, jāprot uzklausīt un jādara lietas ar kārtīgu attieksmi. Jābūt atlētam uz bīta un sportistam, jo tas ir verbāls sports. Jābūt labākajam un oriģinālākajam tajā, ko dari, un, iespējams, kaut kas sanāks. Super daudz darba, stresa un rakstīšanas. Velna milti, tas prasa gadus, bet tas ir to vērts!
Super daudz darba, stresa un rakstīšanas. Velna milti, tas prasa gadus, bet tas ir to vērts!
No kā tu visvairāk baidījies, uzsākot mūziķa karjeru, un no kā tu visvairāk baidies tagad?
Es baidos, ja man kādā brīdī varētu apnikt. Ļoti baidos kļūdīties ar savu intuīciju, rakstot dziesmas, vai es neesmu pārāk attālinājies no sevis. Tas varētu būt pats sarežģītākais – rakstot dziesmu, to rakstīt kādam citam, nevis primāri domāt par sevi. Tur var paklupt. Godīgi sakot, lielākoties man nav bail vispār par neko. Man nevar neko aizliegt vai pateikt, ka ir jāraksta vai jāizpilda konkrēti šādi. Neesmu nekādos rāmjos ielikts.
Neliekas, ka tagad cilvēki no tevis kaut ko sagaida?
Kaut ko droši vien sagaida. Zini kā, visi nevar būt bangeri (tulk. hiti). Visas dziesmas nav hiti, viņām nav tādām jābūt. Ir jāuzticas sev. Tagad es dzīvoju tik mazā cilvēku burbulī (10-15 draugi), un viņi visi lielākoties ir mūziķi vai pārstāv radošas industrijas. Mani laikam uztrauc tas, ko mani tuvākie draugi domā. Tādos lielos vilcienos, man nav ne jausmas, ko kāds cits var padomāt. Man ir bijušas dziesmas, kad es domāju: “Būtu forši, ja būs kādi divi-trīs tūkstoši klausījumu.” Kad es izdevu Maza Rīga, nekad nedomāju, ka kāds viņu klausīsies. Tagad koncertos tā ir viena no jaudīgākajām dziesmām, ar ko strādāt.
Tavā dziesmā Maza Rīga ir rindiņas par to, ka džeki avarē, vienu neizdevās glābt, un tu pazīstot pirmo no džekiem. Vai tam pamatā ir kāds notikums?
Jā, tur ir notikums. Sarkaņu-Biksēre ceļš, četri man labi pazīstami čaļi brauca mašīnā. Džeki brauca no viena tusiņa uz otru tusiņu. Viens no džekiem nositās. Un tie puikas, kuri izdzīvoja, pārsēdināja viņu pie stūres, lai tam, kas bija šoferis, nebūtu problēmas un viņu neieliktu cietumā. Tāds storijs (tulk. stāsts). Es to visu apbūvēju apkārt caur ainu, kad satieku mūsu paziņu ārstu, ar ko mēs mācījāmies kopā vienā skolā. Viņš stāsta par to situāciju, un kādā ķēdītē viss aizved līdz tam, ka mēs zinām gan šos cilvēkus, gan notikumu, gan visu pārējo. Un tad atzūmojamies (tulk. atejam) atpakaļ un saprotam, cik mazā pasaulē mēs dzīvojam, cik ļoti visi viens ar otru ir saistīti. Tā bija nenormāli traka rakstīšanas sesija. Kad nonācu līdz pilnajai versijai, izlidoju ārā no istabas un domāju: “Fuc*, šis bija tas, ko es tik ilgi gribēju izdarīt!” Tā bija diezgan nereāla sajūta. Dziesma vēl nebija pabeigta, un es jau zināju, ka priekš manis šis ir diezgan augsts punkts.
Ko tie džeki saka par to, ka tas ir tavā dziesmā?
Godīgi sakot, es neesmu ne saticis, ne runājis. Diezgan maz esmu braucis uz Madonu pēdējā laikā. Pieņemu, ka droši vien draugu lokā ir kaut kādas sarunas bijušas, bet viņi nav ļoti sociāli aktīvi. Mazpilsētās dzīve mēdz būt daudz lēnāka. Varbūt viens ir dzirdējis, otrs nav. Man nav tā, ka es izlaižu dziesmu un visiem sūtu. Ir arī forši saglabāt noslēpumainību.
Runājot par dziesmu vārdiem. Kur un kā tev rodas iedvesma tos radīt? Ko darot?
Es vienkārši sāku rakstīt. Kādreiz ir kaut kāds impulss, kad es pierakstu mazu daļu no sarunas. Ļoti dažādi, bet lielākoties ir izplānots, ka no tikiem līdz tikiem es rakstīšu. That’s it (tulk. tas viss). Apjoms ir nereāls, visu laiku kaut ko saraksti un met ārā. Tagad nav nācies, bet agrāk es rakstīju gandrīz katru dienu. Vienā brīdī kļūsti par kaut kādu matemātiķi, meklē formulas, lai vienā rindā būtu tikai 16 zilbes. Tās zilbes skaiti, liec rindām atskaņas. Vajag noskaitīt labi un atrast tās vietas, kur ievilkt elpu.
Tu esi tas cilvēks, kurš izliek mūzikā savas emocijas?
Jā, riktīgi. Man liekas, primārais ir vērtību latiņa sev. Ja gabals ir pietiekami emocionāli bagāts, tas kļūst par kaut ko citādāku. Parasti cenšos būt patiess, daudz emociju. Virspusējs manā pasaulē īsti nestrādā, tāpēc dažreiz es izlaižu ārā ļoti maz mūzikas.
Tu esi kādreiz mēģinājis izmērīt, cik ātri tu spēj norepot?
Es laikam neesmu ātruma ziņā super spēcīgs. Es zinu, ka ir čaļi, kuri ir spēcīgi. Kad Krists (mūziķis Chris Noah) mani uzaicināja kā viesmākslinieku savā koncertā norepot kādu gabalu, tad es izdomāju, ka varētu vienkārši tehniski ātri to izdarīt. Man liekas, tas bija ātrākais, ko esmu darījis uz skatuves. Parasti viss ir tāds lēnāks, plūstošāks, viegls un skaidrs. Tā bija dziesma Ikdiena. Ļoti veca dziesma, bet tur ir speciāli šādiem gadījumiem sarakstīti panti, un ar to ir viegli strādāt. Var ātri parepot, ja tā ir sarakstīta ātrai repošanai. Es tieši tagad rakstu vienu reprezenta gabalu, un tur ir vietas, kuras pasakot jau izklausās ātri. Piemēram, bet manā prātā triple - double ir ārā šo ripuli dabūt…
Vai ir kāds latviešu reperis, ar ko tev gribētos uztaisīt kopīgu dziesmu?
Atkarīgs no gabala. Iespējas ir šobrīd uztaisīt ar jebkuru no viņiem. Mēs esam bijuši bītu sesijā ar PRAGAII un ansi. Tādus konkrētus tagad nevaru pateikt, varbūt kāds no jaunajiem čaļiem, kāds no Klīnikas Ierakstu tusiņa. Piemēram, ja mēs ar Wiesuli nonāktu pie labas idejas, tad uztaisītu gabalu. Tie demo (tulk. melnraksta gabali) jau visu laiku griežas apkārt.
Kā notiek mūziķu sadarbības? Kāds izdomā, ka dziesmā konkrēts cilvēks izklausītos labi un tad uzaicina kopīgi dziedāt?
Visi tusējās kopā. Mēs ar karnevāļiem (Carneval Youth), ar Bel Tempo pavadām daudz laika kopā. Mēs vienkārši nonākam līdz tiem brīžiem, kad sēžam studijā un domājam kaut kādas lietas. Mutes studijā šobrīd ir gandrīz visa Latvijas mūzika. Visi tādā vienā čupā strādā. Ir kaut kādi brīži, kad pa nedēļu sāk mētāties apkārt bīti, demo versijas. Visi jau zina, ka tas būs hits. Divas gaumes saliekas kopā, un kaut kas sāk veidoties.
Kura ir bijusi tev vismīļākā sadarbība vai foršākā dziesma, kas izveidota sadarbībā kopā?
Visas jau vienmēr ir foršas, ko gribas atkārtot. Viss ar PRAGAII sadarbību albumā, tas ir kaut kas huge (tulk. milzīgs). Mēs gandrīz divarpus gadus visu laiku pavadījām vienā burbulī, rakstot šo mūziku, izklaidējoties, darot tik daudz lietu kopā. Tas ir nenormāls laika apjoms, kas tiek ieguldīts, cilvēkiem sanākot kopā. Es domāju, ka daudz foršu un skaistu sadarbību vēl ir priekšā.
Kas ir tas cilvēks, kurš iedvesmo tevi visvairāk?
Katrai lietai kaut kas ir citādāk. Zini, sportam tas cilvēks, tādai lietai cits… Es no daudziem iedvesmojos. Man ir tik daudz skaistu draugu un draudzeņu. Nevaru beigt priecāties, cik daudz foršu cilvēku man ir apkārt, es viņus visus ļoti mīlu. Ģimene ir apkārt, nu nereāli, viss ir super. Rīga ir labākā pilsēta, visiem viss izdosies!
Tev šogad Summersound festivālā bija visai iespaidīgs priekšnesums, kura laikā tu ieskrēji jūrā. Tas bija izplānots vai spontāni izdomāts uz vietas?
Es pirms koncerta prasīju vienam no organizatoriem, vai kāds dziesmas laikā ir paspējis nopeldēties un atskriet atpakaļ. Viņš teica, ka īsti nav bijis tāds gadījums. Un man likās okei, fuc* it. Tas bija izaicinājums. Es zināju, ka Kā pavadīt jaunību ir garā daļa, kur var paspēt to izdarīt. Mēs bijām diezgan agri ielikti uzstāties, un tas bija tāds protests tam visam. Man likās forši, laba domiņa. Bija arī karsti, labi ieskrējāmies.
Tev ir dziesma Kā pavadīt jaunību, pastāsti, kā tu pavadi jaunību?
Es mēģinu atrast iespējas radīt jaunu mūziku, uzstāties. Man patīk atpūsties ar draugiem, daudz sportot, ceļot, spēlēt basīti, labi paēst, doties kaut kādos vājprātīgos pārgājienos, svinēt riktīgus svētkus ar draugiem, palikt pa nakti mežā un darīt daudzus passion (tulk. degsme) projektus, mēģināt kaut ko radīt no nulles. Katra diena citādāka.
Kāda ir tava bērnības visforšākā atmiņa?
Man bija ļoti laba bērnība, es dzīvoju laukos daudz un dikti, patika vasaras. Ar ričuku braucu, gāju džumīt (tulk. peldēt), bumbu spēlēt. Man nebija baigi daudz draugu, varbūt, ja ome tur sarunāja kaimiņu puiku, lai atnāk kaut ko padauzās, bet es mācēju sevi izklaidēt. Es domāju dziesmas pašizdomātā valodā, un tad mēģināju tās atcerēties, man ļoti patika. Atceros, kad mani pirmoreiz veda uz sagatavošanas grupiņu bērnudārzā, es biju tā nodzīvojies pa tiem laukiem, ka man mēģināja mazgāt kaklu, bet biju tik netīrs, ka mani nevarēja atmazgāt. Es biju dzīvojies pa lauku, un tas viss bija iesauļojies. Nu riktīgs lauku čalis.
Ko tu pats ikdienā klausies?
Mani ļoti iespaidoja mūzika no pasākuma Ezera Skaņas. Es daudz mūzikas klausos no tās playlistes (tulk. mūzikas saraksta). Manu domāšanas veidu pamainīja Džeimss Bleiks. Vācieši Fenster, daudz hip-hopa, ļoti dažādi. Man ļoti patīk J.Cole, Mac Miller, es viņam sekoju kopš dienas, kad izlaida pirmos mixtapus (tulk. mūzikas gabali) ārā. Es bieži vien iesprūstu uz vienu dziesmu, kuru klausos nedēļu no vietas, un tad tā vienā brīdī paliek riktīgi tukša. Vēl man patīk Slowthai, Bel Tempo paklausos.
Tev ir sanācis pašam klausīties savu mūziku?
Starp citu, es nesen biju Maximā, tur Raķešu Zinātne skanēja. Es stāvēju rindā un vienkārši dziedāju līdzi. Protams, tur bija pilnīgi cita auditorija, un neviens mani neatpazina, bet es riktīgi laidu tam bītam līdzi.
*And1 (tulk. un viens) – 1993. gadā dibināts apavu un apģērbu zīmols, uz kuru produkcijas tika attēloti sarkastiski un aizvainojoši basketbola saukļi angļu valodā. Tie tika popularizēti starp basketbolistiem, kuri pilnveidoja savu meistarību ielu basketbolā un vienmēr domāja, ka ir labākie.
**Streetball (tulk. ielu basketbols) – ir basketbola paveids, ko parasti spēlē āra laukumos, un kam ir ievērojami mazāk formāla struktūra un spēles noteikumu izpilde.
***Bīts (tulk. ritms) – ir mūzikas teorijā sitiens vai regulāri atkārtojošs pulss noteiktā laika posmā, kuru parasti definē kā ritmu.
****Reivs – liels pasākums pamestās noliktavās, fabrikās vai brīvā dabā, kura centrā ir dejas visas nakts garumā
