Purvs ugunī

Atceries, kā skolas laikā mums bija jāatbild uz tādiem jautājumiem, kā – kuru tu izvēlētos Edgaru vai Akmentiņu, kurš bija purva bridējs Edgars vai Kristīne? Un, ej nu tu devītajā klasē saproti, ko atbildēt, kad intereses pavisam citas. Kā vispār cilvēks var izvēlēties mīlestību un nabadzību, vai vienaldzīgu dzīvi un bagātību.

Slāpes. Pārpilnība. Aukstums. Sadegšana. Cik amorālam gan jābūt stāstam, lai tas būtu jāizstāsta pilnīgos pretstatos un galējībās. Vai tiešām tik traki var mīlēt? Vai tiešām tik traki var ciest un pazemoties? Baltais un melnais, baznīca un pagānisms, slāpes un valgums.

Krista Marta Kundrate, Studentu medijs Skaļāk

Publicitātes foto 

Visi šie pretstati sastopami uz skatuves vienā mūziklā Purva bridējs ugunī. Regnāra Vaivara skatījums uz visiem zināmo Rūdolfa Blaumaņa stāstu par Kristīni un Edgaru. Kā pats mūzikla režisors Regnārs Vaivars raksta izrādes aprakstā: “Tas ir stāsts par neremdināmām slāpēm. Un slāpstošie šeit ir visi bez izņēmuma.”

Ja vienā teikumā būtu jāraksturo šī izrāde, tad es teiktu tā – brīžiem nesaproti smieties vai raudāt, uztvert noptietni vai ar humoru. Teātra kritiķe Mārīte Gulbe 2019. gada Teātra vēstnesī izsakās, ka “Izrādes atslēgas frāze ir franču viduslaiku dzejnieka Fransuā Vijona paradokss: Es strauta malā slāpēs eju bojā."

Ja vienā teikumā būtu jāraksturo šī izrāde, tad es teiktu tā – brīžiem nesaproti smieties vai raudāt, uztvert noptietni vai ar humoru.

Mazliet atsvaidzināšu atmiņā Kristīnes un Edgara stāstu. Alaines muižas vešerienes meitai Kristīnei jāizvēlas starp diviem preciniekiem. Viens ir Edgars – ass, straujš, galējību cilvēks, kurš saka, ka Kristīni ļoti mīlot un gribot precēt, bet viņa lielākā problēma ir alkohols. Kristīne Edgaru mīl, tomēr atkarības dēļ vēl neprec. Otrs precinieks Akmentiņš, ir bagāts ar stabilu lomu muižas sabiedrībā, bet viņu Kristīne nemīl. Edgars nosaka ultimātu kādu laiku nedzert un tā pierādīt, ka ir gatavs precēt Kristīni, viņa tam piekrīt, bet Edgars, protams, neiztur krogus sabiedrības spiedienu. Kristīnes kāzu dienā ar Akmentiņu pirms ceremonijas atkal uzrodas nozudušais Edgars un iežēlo Kristīni, lai neprec Akmentiņu, bet viņu. Kristīne izdara izvēli – Edgars.

Vaivars LTV stāsta, ka viņš šo diez gan necilvēcīgo un amorālo stāstu gribējis izstāstīt cilvēcīgāk. Ir jāatrod maksimāli daudz attaisnojumu, ka cilvēki stāstā ir laimīgi.

Pretpoli

Purvs un uguns – jau pats nosaukums balstīts pretstatos – Edgars sadeg mīlestībā, bet blakus stāv viņa alkoholisma problēma, un ne tikai tas, bet arī viņa iekšējās problēmas, kuras raksturo purvs, kuru Edgars nepārtraukti ir spiests brist. Bet kā būtu, ja paskatītos uz stāstu tā, ka Kristīne ir purva bridējs – un viņa brien Edgara, mātes un muižas sabiedrības veidotos purvus. Edgars ir nabadziņš, kurš ir saslimis ar neremdināmām alkohola slāpēm, bet Kristīne slāpst pēc brīvības.

Teātra skatuvi piepilda 24 aktieri, kuru vidū arī Liepājas Universitātes aktiermākslas studenti. Un skatuve tiešām pilna. Piepildījumu veido gan lielais aktieru pulks, gan nemitīgā kustība, sievu brunču plivināšana un horeogrāfija, kuru veidojis pats Vaivars, sadarbojoties ar Ingu Raudingu.

Edgars ir nabadziņš, kurš ir saslimis ar neremdināmām alkohola slāpēm, bet Kristīne slāpst pēc brīvības.

Varu piekrist Mārītei Gulbei, ka daudzas ainas ir būvētas uz opozīcijām – melnais Edgars (Gints Grāvelis) un baltais Akmentiņš (Sandis Pēcis), sievišķais un vīrišķais, valgums un sausums (ar seksuālu zemtekstu).

Viss stāsts, manuprāt, ir opozīcijās – Kristīnei izvēlēties gaišo un stabilo Akmentiņu, vai tumšo un nestabilo Edgaru. Un šis stāsts vienmēr būs aktuāls arī mūsdienu pasaulē, kur mūsu uzskatos dominē izvēle starp labo un ļauno, taisnīgo un netaisnīgo. Protams, ne vienmēr tas ir tik viennozīmīgi, arī Kristīnei ne. Lai arī mums – cilvēkiem no malas – viss liekas pašsaprotams.

Salīdzinot Vaivara skatījumu un Leonīda Leimaņa skatījumu filmā Purva bridējs ar Pūcīti galvenajā lomā, kur Edgaru mums parāda kā staltu vīrieti, izskatīgu, klasisku skaistuli, kas liek ģībt katrai garāmgājējai. Bet kā tur īstenībā bija? Vai tiešām kāds tik egoistisks cilvēks ar alkoholisma problēmām var būt siržu lauzējs? Edgars ir galvenais varonis un Akmentiņš ir nevajadzīgais stūris attiecību trijstūrī, bet Vaivars par lieko šķietams nejauši padarījis pašu Edgaru.

Un šis stāsts vienmēr būs aktuāls arī mūsdienu pasaulē, kur mūsu uzskatos dominē izvēle starp labo un ļauno, taisnīgo un netaisnīgo.

Ironija un pārspīlējumi

Ne tikai režija un horeogrāfija ir Vaivara darbs, bet arī paša libreta teksts. Un, manuprāt, tieši tas atšķir Blaumaņa stāstu no Vaivara. Tekstā bieži dzirdamas alūzijas - Raiņa “Spēlēju dancoju” - Ies tā spēlīt pušu. Es spēlmans, es dzērājs, es meiteņu ēdājs (protams, saprotams pārnestā, seksuālā nozīmē). Kā arī teātra kritiķe Valda Čakare portāla Kroders.lv recenzijā Blaumanis Regnāra Vaivara apskāvienos raksta -  sengrieķu mitoloģija (Vai labāk kā Sīzifa akmenim – turpināt būt?); baznīcas dziesmas (Es skaistu rozīt’ zinu); latviešu un, kā šķiet, arī krievu folkloru Tas sārtais pīlādzīt’s pār kraujiņu pārkāries. Tekstā, manuprāt, var pamanīt arī tautasdziesmu formulas un atskaņas, kā no Dainu skapja ietekmējies raksta Regnārs Vaivars.

Tomēr ne tikai tas pamanāms tekstā – to caurvij ironija un sarkasms, kas visu mūziklu izstāsta pretstatos, kamēr uz skatuves notiek kas dramatisks, vārdi to pilnībā padara komisku. Jau pašā sākumā, kad Made cenšas pierunāt Edgaru palikt pie viņas – “Un tad, kad man gribēsies piena, Tu kļūsi par manu govi?!”. Teksts, nenoliedzami, stāsta arī par seksu, un tas ir visur klātesošs, pretēji Leimaņa filmai –  kad Edgars sarunā ar Kristīni precēties.

Tomēr ne tikai tas pamanāms tekstā – to caurvij ironija un sarkasms, kas visu mūziklu izstāsta pretstatos, kamēr uz skatuves notiek kas dramatisks, vārdi to pilnībā padara komisku.

Žilbst gar acīm

Madaras Botmanes kostīmi ieguvuši spēlmaņu nakts balvu Gada kostīmu mākslinieks. Arī tajos turpinās opozīciju iezīme – tērpi ir melnbalti ar atsevišķu krāsu iespēli. Tie atgādina Leimaņa filmu, un, bez stāsta galvenās domas, varētu būt vienīgais, kas kopīgs izrādei ar filmu. Tērpi ir viens no elementiem, kas palīdz piepildīt skatuvi – sievas plivinās ar kuplajiem brunčiem, lēkā un skraida nemitīgi acīm liekot žilbt, un rodas sajūta, ka visu ieskauj dūmaka. Edgars vienmēr parādās tumšos apģērbos, toties Akmentiņš gaišos, atkal iezīmējot viņu pretējos raksturus. Kristīne pārsvarā arī baltos, kas varētu simbolizēt viņas šķīstumu, tomēr pēc Vaivara tekstiem, Kristīnes nevainība jau sen ir zaudēta.

Iesprostoti sabiedrības noteiktajos rāmjos

Skatuvi ierobežo režģis, restes, kurās aktieri lēkā, kāpelē un staipās gar tiem, tas dod skatuvei dimensiju. Kā raksta Vēsma Lēvalde recenzijā laikrakstā Kultūrzīmes: “Būris - To var uztvert kā sociālo sistēmu režģi, kurā ir divas ļaužu grupas – tie, kuri sistēmas uztur, un tie, kuri no tām mēģina izlauzties vai vienkārši tās ignorē.” 

Tomēr izrādes otrajā daļā skatuve ir padarīta par kartupeļu lauku ar vairākām vagām, no kurām ripo ārā tupeņi. Ar aizrautību vēroju, kā viss šis no skatuves tiks novākts, bet palēnām izārdītās vagas šķūrējot nost vienā kaudzē, mitrie salmi pazūd vienā mirklī.

Liktenīgā aina, kad Edgars neiztur kroga spriedzi un krogus atmosfēra attēlota tik ļoti pārspīlēti. Vīri krogū pie letes, kā cūkas pie siles, strebj no milzīgiem cilindriem krodzinieka ielieto šķidrumu.

Stāstā ļoti svarīgi ir zirgi – kā gan tos varētu uzlikt uz skatuves. Ķerras! Protams! Kad Akmentiņš un Edgars sacenšas ar zirgiem, notikums tiek izspēlēts it kā palēninājumā, tam izmantots stroboskops. Bet, kad Edgars gāžas no klints tad ķerras tiek stumtas, dauzot pret režģi un pārgalvīgi ar tām triecoties pa skatuvi.

Liktenīgā aina, kad Edgars neiztur kroga spriedzi, un krogus atmosfēra attēlota tik ļoti pārspīlēti. Vīri krogū pie letes, kā cūkas pie siles, strebj no milzīgiem cilindriem krodzinieka ielieto šķidrumu. Tā izslāpuši, ka dzer neapstājoties. Un atkal mana emociju buķete ir neizpratnē – tiešām tik ļoti drausmīga ir atkarība, ka cilvēku padara par nezvēru.

Mūzikā balstītā pasaule

Par svarīgo mūzikas lomu izrādē atbildīgs bija Kārlis Lācis. Un, lai arī teātra kritiķe Valda Čakre apgalvo, ka “pirmreizīga ir Kārļa Lāča mūzika, kura neprofesionālai ausij dažbrīd atgādina variācijas par Abonementa orķestri”, tam piekrist nevaru.  Tieši pretēji, gaidot, ka sagaidīšu kādu motīvu, kas atgādinātu Busuļa dziedājumu, tā arī nesagaidu. Pilnīgi sveša atskan arī Abonementa orķestra bieži izpildītā melodija Purva bridējs. Latgaliskais dziesmu skanējums ar nelielu suitisko pieskaņu iedveš sērīgumu un raudas par jauniešu un arī Kristīnes mātes likteņiem.

Latgaliskais dziesmu skanējums ar nelielu suitisko pieskaņu iedveš sērīgumu un raudas par jauniešu un arī Kristīnes mātes likteņiem.

Aktieru dziedājumu varētu saukt par tiešām izcilu, vokālās pedagoģes Ieva Dreimane un Ieva Kerēvica ar aktieriem strādājušas tā, lai nepazaudētu viņu unikālo izpildījumu un emocijas, kas katrā melodijā pār pārēm plūst pār mūziķu lūpām, skatītājiem liekot ieklausīties. Lai arī visi vārdi ne vienmēr ir saprotami skaļuma dēļ, emocionālo piepildījumu tas nemazina.

Kad mūzikls tika izrādīts Dailes teātrī Edgara - Ginta Grāveļa ataugušie garie mati, plivinoties pa skatuvi, savēlās arvien lielākās pinkās, kas, protams, paspilgtināja viņa mežonīgo būtību un zvērīgo raksturu. Agneses Jēkabsones Kristīne toties vairāk raujas nevis pie Edgara, bet gan prom no mātes un viņas uzskatiem, kas ierobežo viņas brīvību. Arī tekstā Kristīne nosaka mātei: “Un paklusē mammīt, tā nav tava daļa - Es pirmo reiz’ mūžā runāju skaļi!”

Parodija, lai parādītu, ka pārākie ir tikai pakārti cilvēki izkārtnēs, kuri labi izskatās un pareizi rīkojas.

Edgara un Akmentiņa, zirgi – vienradži. Tiešām? Vairāki kritiķi to saista ar fallisko simbolu un, protams, tad tā ir mērīšanās ar krāniņiem. Mācītājs (Viktors Ellers) repo kopā ar muižkungu (Edgaru Pujātu) kā parodijā par dievišķo un svarīgo. Parodija, lai parādītu, ka pārākie ir tikai pakārti cilvēki izkārtnēs, kuri labi izskatās un pareizi rīkojas.

Muižkungs padarīts pavisam necilvēcīgs, kas vairāk skumst par beigto zirgu, nevis par cilvēku kurš savainojies - Edgaru, kas novēlās no klints: “Tevi, kranci, var katra vecene dzemdēt, Bet mani zirgi ir kā aristokrāti.” Bet Kristīnes māte, kuru atveidoja Karīna Tatarinova, uzsver savas sāpes un nežēlīgo likteni, ko piedzīvojusi, lai izkultos no nedzīves un domā tikai par savu labumu, lūdzot Kristīnei un nemanāmi pat spiežot viņai precēt Akmentiņu.

Tā arī iznāku no teātra un domāju, ko es izvēlētos, un kaut kā pēkšņi viss vairs nav tik pašsaprotami – melns un balts, labais un ļaunais. Viss saplūdis pelēkā masā un varbūt tā ir labi. Vaivars panācis sev vēlamo – stāstu izstāstījis pretstatos un pārspīlējumos, bet īstā pasaule liekas viendabīga masa, kuru kustinām uz priekšu ar šādiem krāšņiem, amorāliem stāstiem.