Otas vilcienos caur dzīvi

Agrāk Egilam bija melnas ūsas, runāja, ka viņš tās krāsojot un cilvēki Jaunpiebalgā čukstējās, ka viņš esot mākslinieks. Tolaik raudzījos uz viņu ar apbrīnu un nedaudz bailēm – melnas ūsas, kuras galos saskrullētas uz augšu un neliela kazbārdiņa. Jaunpiebalgas mākslinieks katru rudeni, kopš 2015. gada, veido personālizstādes, lai parādītu veikumu gada griezumā, tajās vienmēr apskatāmas ap 60 gleznām.

Krista Marta Kundrate, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Krista Marta Kundrate

Mākslinieks bez diploma

Egils gan sevi par mākslinieku neuzskata: “Es domāju, lai nosauktu par mākslinieku, tas ir grāds. Man jau tā diploma nav. Es varu būt tikai gleznotājs. Kā es māku, tā pindzelēju.” Tomēr gribēšana tikt pie mākslinieka diploma Egilam bija pār pārēm.

Kad Egils sāk stāstīt par savu bērnību, atceros viņa mājas virtuvi – lai gan bērnību viņš pavadīja citur – Jaunpiebalgas stacijas ēkā. Trīs durvīm jāiziet cauri, lai nonāktu iekštelpā – veranda, tumša priekštelpa un tad beidzot nonāku virtuvē. Līdzās veco laiku malkas plītij sakrāmēts malkas tornis. Virtuvē vienīgais logs atrodas pie galda. Visur sakrāmēti dažādi virtuves piederumi – katli, pannas, ēdiena iepakojumi. Kad apsēžos pie galda, pavisam nejauši pamanu, ka pie krāsns novietota kaste – tā noklāta ar krāsu plankumiem un pleķiem, kā arī tīra krāsu palete.

Egils: "Es varu būt tikai gleznotājs. Kā es māku, tā pindzelēju."

Egils zīmēt sāka ar krītiņiem, kā jau bērns, bet skolā gan tas padevies labāk nekā citiem: “Cik atceros, vienmēr paticis darboties ar krāsām, bet kuram bērnam gan nepatīk?”. Kā uz paraugu Egils vēries uz mākslinieku Arnoldu Plaudi, kurš talantīgos jaunos māksliniekus iedrošinājis: “Viņam bija vecu laiku moskvičs un kādreiz aktīvākos zīmētājus vizinājis pa izstādēm”. Skolotājs jau tad mudinājis mazo mākslinieku virzīties tālāk, bet Egils nobijies no došanās prom no Piebalgas un tā arī neiestājies “Jaņa Rozentāla Mākslas skolā”. Egils nolaiž acu skatienu uz zemi un raugās savā pagātnē, atceroties laikus, kā bijis, kad vēl bijis jauns un pavisam nepieredzējis: “Pilsēta drusku baidīja, negribējās braukt prom no mājām.” Varbūt negribējās atstāt mammu vienu?

Šobrīd no Egila ekspresīvā izskata nav ne miņas, palikušas vien sirmas ūsas un mati, kurus viņš nosedz ar naģeni. Egils mani ved pa izstāžu zāli un ņem rokā gleznas, rāda man “Tās saucās “Zvejnieka brokastis”. Zvejniekam acīmredzot ir bijis tā, ka viņš vakarā ēdis nopietnākas vakariņas un no rīta drusciņ ir kaltējis. Zvejnieks, hops, ielej tai glāzītē”. Aiz gleznas paslēpta neliela degvīna pudele, kas nu jau iztukšota, var tikai nojaust, ka tas noticis izstādes atklāšanas pasākumā.

Pilsēta biedē

Egils savā sejas izteiksmē un stāstījumā neiedveš nekādas emocijas, arī, kad stāsta par mēģinājumiem virzīties tālāk mākslas izglītībā. Sajūta, ka viņš varētu mūžīgi stāstīt par to, ko - viņam gandrīz taisnība.

Skolā skolotāji atkal neliek mieru un domas par mākslu neļauj Egilam palikt uz vietas, viņš nolemj pēc 7. klases absolvēšanas iestāties “Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā”. Rīgā drūzma, kursa biedri gados vecāki un pieredzējušāki, tomēr man tie liekas tukši attaisnojumi. Egils skumst pēc mājām un nevar izturēt Rīgas nemierīgo dzīvi. Piebalga tomēr piesējusi Egilu ar savu skaisto un mierīgo dabu. “Zin’ kā no laukiem tāds puišelis atbraucis. Labāk es tepat – Piebalgā.”  Varbūt arī padošanās? “Domāju, ai nē, ko tur mocīties, braukšu atpakaļ.” Sevis žēlošana?

Pēc Egila Johansona darbiem ir pieprasījums, jo gleznas tiek nopirktas un atrodas ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā, Anglijā, Amerikā, tomēr pats par dažām savām gleznām saka “tāds smērējums” vai “centos, bet man gluži neizdevās”. Sevi Egils nevērtē augstu, Piebaldzēnu lielība izpaliek. Vai tā ir paškritika? No vīra, kurš prot savu talantu uzlikt uz audekla tā, ka vērotājs var tikai apbrīnot – “Gaumes dažādas, vērtējums ar dažāds un tad domāju, lai vērtē vietējie.”

Atkal izvēle - māksla

Egila priekšā izvēle – māksla, vai žurnālistika? Tomēr māksla ievilkusi sevī tik spēcīgi, ka nevar to nepamēģināt. “Varbūt ieinteresēja, pamazām ievilka tajā gleznošanā. Laikam es arī sajutos, ka es ar to varētu turpināt. Otra interese man bija žurnālistika. Bet izdomāju, ka jāiet uz mākslas akadēmiju.” Tomēr patika pret mākslu nebija vienīgais iemesls, lai turpinātu mācības, otrs iemesls bija pašvērtējuma pieaugums “Vienu gadu tiku atzīts par labāko gleznotāju. Pašvērtējums auga, domāju, jāstājas mākslas akadēmijā.” Arī, kad Egils stāsta par saviem sasniegumiem, par tiem vairāk iesmīn, nevis lepojas.

Viņa praktiski plika sēdēja tur un eksāmena pieņēmējs saka, ja jums nav kaut kas skaidrs, varat pieiet tuvāk apskatīties. Es domāju johaidī, man jau tā jocīgi skatīties, neērti, domāju, nē, nu bišķi par traku.

Pēc mācību pabeigšanas Jaunpiebalgā, Egils mēģināja stāties Latvijas Mākslas akadēmijā (turpmāk – LMA), tomēr neveiksmīgi, jo netika uzņemti pat skolēni, kuri bija gājuši sagatavošanās kursos, kā arī daudz tika uzņemti mākslinieku bērni, kas savā starpā pazīstami, un vecāki bijuši Mākslas akadēmijā pasniedzēji. “To es uzņēmu diez gan tā mierīgi,” saka Egils, bet es nespēju noticēt, ka tāds darbs un iestājeksāmeni kārtoti velti? Vai tiešām viņš padevās? “Mākslas akadēmijā pārsteidza tas, ka bija jāglezno sieviete ar kailām krūtīm. Viņa praktiski plika sēdēja tur, un eksāmena pieņēmējs saka, ja jums nav kaut kas skaidrs, varat pieiet tuvāk apskatīties. Es domāju johaidī, man jau tā jocīgi skatīties, neērti, domāju, nē, nu bišķi par traku. Tā gaisotne bija baigi brīvā, nu kaut kā nepierasti.” Rīgas dzīve Egilu nošokēja – bohēma biedēja?

Tomēr kaut kur apslēptā sāpe par netikšanu akadēmijā pavīd: “Tagad es uzskatu, ka tas jau nebūtu slikti. Tad es tagad kādu portretu varētu mierīgāk uzgleznot, bet tā man vienkārši bail ir ar to nodarboties. Bail, ka nedabūju pa muguru.” Tomēr arī otru variantu – žurnālistiku – Egils vairs tālāk neapsvēra –  “Es biju noguris no visiem tiem eksāmeniem”.

Kara dienests, kurā iesauc visus bez izņēmuma, - četri gadi jāstrādā jūras karaflotē Kaspijas jūrā Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku. Egils atceras: “Nezinu vai par laimi vai par nelaimi, dienests bija baigi vieglais, tikai garš.” Sadzirdot apkārtējo stāstīto un pa ausu galam dzirdēto “Maskavas Tautas mākslas neklātienes universitāti”, Egils tomēr atkal cenšas piepildīt savu vēlmi – tikt pie mākslinieka izglītības. Pienāk otrais studiju gads, darbi kļūst grūtāki un mācības jau trešo reizi iet secen. “Režīms bija diez gan brīvs (..) no sākuma jau tie darbi bija vienkārši, kādu kluso dabu, vai ainavu uzgleznot, pēc tam sākās sarežģītāk un nebija vairs iespējas izdarīt.” Atkal Egils neizpauž skumjas, bet liek pārdomāt, kā būtu, ja būtu?

Māksla Egilam seko pa pēdām visu dzīvi, jo viņš paralēli tiešajam darbam, veidoja noformējumus dažādām uzskatāmajām aģitācijām – lozungi, transparenti, afišas, stendi, lielizmēra plakāti iekštelpās un teritorijā, kas slavināja un aicināja uz gaišo tāli – “Pēc tā bija pieprasījums, bija meteriāls stimuls. Reizēm četru stundu laikā nopelnīju nedēļas algu.” saka Egils.

Atgriešanās mākslā

Grūti gan bijis atkal sākt, Egila sieva Vēsma tomēr jau bija redzējusi aiz vīra talantu -  “Tas, ka iekšā ir gleznotājs, man ar bija skaidrs, bet piedabūjams nebija ne par ko. Bet tagad ir otrādi – tagad, kad mājās negribas kaut ko darīt, tad pazūd aiz stūra, pindzeles rokā un aiziet.” Arī draugi netieši mudinājuši gan ar dāvanām, gan vienkārši, runājot un stāstot, pierunāt Egilu atkal gleznot. “Nevarēja uzsākt.” Sieva stāsta, ka uzdāvinātais molberts stūrī stāvējis kādus 10 gadus. 

“Tas, ka iekšā ir gleznotājs, man ar bija skaidrs, bet piedabūjams nebija ne par ko. Bet tagad ir otrādi – tagad, kad mājās negribas kaut ko darīt, tad pazūd aiz stūra, pindzeles rokā un aiziet.”

Egils gan nepiekrīt sievai un saka “Nevis nevarēju uzsākt, bet toreiz bija daudz kas cits, ko darīt. Visādi pasākumi, jādraudzējas ar šefiem, jābrauc pie viņiem, jāuzņem pie mums. Palika brīvs laiks un tad es sāku arī pindzelēt.” Bet mākslinieka dvēsele nekad nepaliks nepamanīta, Vēsma stāsta: “Braucam kaut kur pa ceļu, redzam skaistu skatu – e, kā te būtu skaisti uzgleznot.”

Tomēr spītība – nevis spītības dēļ nedarīt, bet izdarīt tik daudz, lai visi brīnās. Tās dēļ pēc vesela pusgadsimta pārtraukuma Egils Johansons atsāka gleznot, “Atnāk draugi, kas uzdāvinājuši molbertu un skatās, ka mans molberts stāv, ko uzdāvinājuši, nekas neatlika, jāsāk gleznot.”

Bet es aiz tā visa saskatu bailes. Bailes par neizdošanos, nesanākšanu, iespējams neprofesionālismu. Domāju, ka Egils redzējis, ka vietējā mākslas studijā var atkal iemācīties, jo tur visi amatieri un neviens tevi nevērtēs un tieši šī darbu nevērtēšana Egilam atkal likusi iemīlēt gleznošanu no jauna. Egils atzīst: “Ir jau starpība, ja tev ir akadēmiskā izglītība, zini tos pamatus. Tādam amatierim kā man nesanāk, nesanāk, domā kāpēc nesanāk, neko nesaproti. Beigās mēģinot un muļļājoties var uzķert, ka beidzot sanāk.”. Un tas ir grūti – nevis, ka kāds cits parāda un izstāsta, bet caur lielām grūtībām un neskaitāmām mēģināšanas reizēm izzīlēt pašam savu gleznošanas raksturu un paņēmienus.

Tomēr spītība – nevis spītības dēļ nedarīt, bet izdarīt tik daudz, lai visi brīnās. Tās dēļ pēc vesela pusgadsimta pārtraukuma Egils Johansons atsāka gleznot.

Gleznošana Egilam ir meditācija “Tu skaties, vēro un vairāk gandrīz skaties un vēro, nekā krāsu uzvelc uz tās bildes.” Viņa gleznās var saskatīt plašumu, var sajust to, kā viņš izbauda darbošanos tieši ar krāsām, izzīmējot nevis katru detaļu, bet gleznojot, to redzot kopumā. Katrā darbā ir kāds akcents, kas atsvaidzina gleznu un ļauj to pilnībā izbaudīt. Pats par savām gleznām Egils saka: “Var jau gleznot visu sīki izskubinot, bet man tā nepatīk, es esmu nepacietīgs ar’, un man tā nepatīk, priekš tam ir fotoaparāts. Priekš kam man cīnīties, smalkāk izzīmēt, ja es varu tā, lai rodas vīzija par to, ko redzi, kaut ko izcel vairāk, kaut ko akcentē, kaut ko pietušē. Man gribas pielikt kaut ko no sevis.”

Vairāk Egils glezno kluso dabu, uzstādījumus, ziedus, ainavas, Latviju gadalaikos. “Laucinieks pavadījis daudz laika pie dabas, viņiem tā dabas uztvere ir emocionālāka, nekā pilsētas bērnam, kas starp mājām un asfalta nodzīvojis. Laukos viss spilgtāk.” Staigājot pa balto izstāžu zāli ar lielajām arkām, kur skaties uz kādu darbu, redzi košumu, prieku, krāsu dažādību un spilgtumu. Gadalaikus Egils nešķiro, jo glezno ārā arī ziemā, tomēr vasarā, protams, tas ir vienkāršāk. Lai arī Egila stāstījumā reti ir jaušamas emocijas, jokot viņš prot, toties tādā stilā, ka nesaproti, uztvert nopietni vai nē, arī pats par sevi saka: “Es esmu pensionārs uzdzīvotājs. Citiem smiekli.”

Un tas ir grūti – nevis, ka kāds cits parāda un izstāsta, bet caur lielām grūtībām un neskaitāmām mēģināšanas reizēm – izzīlēt pašam savu gleznošanas raksturu un paņēmienus.

Arī Egila dzimtas kokā ir pa kādam māksliniekam, un, gleznojot kopā ar mazmeitu, viņš savas prasmes un ilgi izkopto tehniku nodod nākamajai paaudzei: “Kaut ko drusku pamācu, pastāstu elementāras lietas, bet negribas jau arī tā jaukties, ja viņai nesanāk, ar savu roku uzvilkt, bet tas jau vairs nav tas, viņai pašai jānonāk pie tā.”