Skip to main content

Pieminot mediju pētnieku Aināru Dimantu

raksti

Saņemot skumjo ziņu par RSU pasniedzēja un kolēģa Aināra Dimanta aiziešanu mūžībā, vairākiem no mums, neatkarīgi vienam no otra, radās nepārvarama vēlme vēl kaut ko pateikt. Pieminot Aināru, apkopojām bijušo studentu un kolēģu atmiņas. 

komunikacija_akreditacija07 copy.jpg

 

Par gurķiem un vidiem. In Memoriam: Ainārs Dimants

Mana pazīšanās ar Aināru ir nogrieznis starp diviem punktiem. Pirmais bija 1983. gadā, kad es kā jauno korespondentu pulciņa dalībnieks biju nokļuvis gandrīz mēnesi ilgā vasaras nometnē “Aicinājums 8”, kas notika Katvaros. Ainārs bija dažus gadus vecāks par mums, jaunajiem korespondentiem. Viņš bija neapstrīdama autoritāte un, protams, tika iecelts par istabiņas vecāko. Dienas pagāja, skatoties, kā Ainārs, rokas uz muguras salicis, staigāja starp mūsu gultām un skaļi prātoja. Par visu ko. Vēlāk, kādā vakarā, pie nometnes ugunskura visiem “vadošajiem kadriem” bija jāsaka kaut kas par sevi un kādam bija ienācis prātā, ka ikvienam vajadzētu nosaukt arī savu devīzi. Aināram tā bija: “Ko līdz lieli gurķi, ja tiem tukši vidi”. Kopš tā mirkļa, katru reizi, kad kaut kur televīzijā vai klātienē redzēju Aināru, atcerējos šo viņa viedo devīzi. Toreiz Aināram bija apmēram 17 gadi un viņš vēl mācījās Valdemārpils vidusskolā.

Vēlākos laikos mani ar Aināru dzīve reižu pa reizei saveda kopā, bet nekad uz ilgāku laiku. Būt kopā ar viņu bija mazliet grūti, jo tāpat, kā toreiz Katvaros, Aināra galva bija pilna ar visādām ziņām, informāciju un faktiem. Šitais bija no tiem gurķiem, kuru ārējais ietvars, kā šķiet, nodara pārestību satura pārbagātībai. Neatkarīgi no apstākļiem un situācijas Ainārs varēja noturēt pusstundu garu monologu, kur viens fakts veda pie cita nebeidzamā, savstarpēji saistītā virknē.

Nogriežņa pēdējais punkts bija tieši nedēļu pirms šo rindiņu tapšanas. Iegriezos Avotu ielas maģiskajā grāmatnīcā-bārā “Bolderāja”. Tur vēl neviena nebija, izņemot Aināru, kas sēdēja pie glāzes alus un lasīja grāmatu. Lai gan slimība jauca vārdus vienu ar otru, mēs kādu stundu nopļāpājām. Par vēsturi, par Auci, kur Ainārs bija dzimis, par Valdemārpili, kurā mācījās, kad abi bijām Katvaru “Aicinājumā”, par RSU pašreizējo reformu grūto ceļu, kuram, kā varēja saprast, Ainārs neļāva palikt nepamanītam. Norunājām tikties drīz atkal, jo, kā stāstīja mans katalāņu kolēģis Marks, kurš Boderājā iegriežas daudz biežāk par mani, Ainārs tur bijis regulārs apmeklētājs – pirmais ieradies un pirmais aizgājis. Diemžēl turpmāk par dzīvi, gurķiem, faktiem un grāmatām nāksies domāt bez Aināra.

Klāvs Sedlenieks, RSU mācībspēks


Atceros pasniedzēja Aināra tiešumu. Lai gan kā pasniedzējs viņš mēdza būt stingrs, caur kopīgajām diskusijām un debatēm lekciju laikā viņš mācīja mums uz dzīvi un tās situācijām skatīties no dažādām pusēm, apsvērt visus aspektus, tādā veidā attīstot mūsu domāšanu.

Kintija Alpe, RSU absolvente


Ainārs Dimants bija spožs pasniedzējs, žurnālists, rakstnieks, profesors ar lielo burtu, sirdī īsts dzejnieks, arī mans bakalaura darba vadītājs. Cilvēks - enciklopēdija, viņam vienmēr bija kāds dzejas citāts kabatā, atsauces uz filozofu un politiķu atziņām. Pasniedzējs ar milzīgām darba spējām, izcils paraugs tam, cik rūpīgi var pieiet darbam un cik kaislīgs vari būt par savu izvēlēto profesiju – žurnālistiku. Vēl nesen saņēmu no viņa apsveikumu dzimšanas dienā. 

“Pastāstiet profesor, kā aizsākās jūsu gaitas žurnālistikā?” Tas tik bija vajadzīgs - uzdot šādu jautājumu. Un viņš runāja, runāja, runāja, no sirds aizgūtnēm stāstīja, “nedaudz” novirzoties no masu komunikāciju teorijas, par to kā aizsākās viņa patiesi bagātīgais ceļš komunikācijas jomā. Jau bērnībā pats izdevis avīzes, dzejoļu krājumus un zinājis, ka būs žurnālists. Par to, cik ļoti viņš mīlēja žurnālistiku, viņš varēja runāt bez apstājas, citējot žurnālistus, rakstniekus un dzejniekus, kas iedvesmoja viņu pašu dzīves ceļā. 

Profesors ar augstu intelektu, plašu redzesloku, bagātu valodu apveltīts, šķiet reizēm pārāk gudrs šai pasaulei - tāds Ainārs Dimants noteikti paliks daudzu studentu acīs. Lai viegls ceļš mūžībā!

Monta Kaiva Konovalova, RSU absolvente


Gribētu teikt, ka profesors Dimants bija komunikācijas zinātņu kosmoss. Gan tāpēc, ka viņa zināšanas var šķist neaptverami plašas, gan tāpēc, ka viņš varēja runāt par vienu tematu bezgalīgi ilgi. Tajā pašā laikā viņš šo zināšanu kosmosu prata sakopot strukturētā formā, uzrakstot vairākas grāmatas un zinātniskos darbus. Profesors palīdzēja arī manas zināšanas savākt vienā kopumā, vadot manu bakalaura darbu. Viena no lietām, ko Dimants piekodināja man un citiem saviem studentiem pirms akadēmiska darba rakstīšanas, ir izlasīt Umberto Eko grāmatu „Kā uzrakstīt diplomdarbu“. "Tas jums ļoti palīdzēs," viņš teica.  Gan akadēmiski, gan profesionāli un cilvēciski ļoti novērtēju kopā pavadīto augstskolas laiku.

Kerija Broka, RSU absolvente


18739629_1125662997538088_2472168188025413183_n copy.jpg

dimants-.jpg

Bakalaura darbu aizstāvēšanas komisija 2017. gadā: Jānis Ivans Mihailovs, Ilva Skulte, Anda Rožukalne, Ainārs Dimants, Sergejs KruksLatvijas Mediju ētikas padomes seminārā 2020. gadā

 

"Viņš visu laiku bija kopā ar mums"

Tagad, protams, nāk prātā visādi nejauši momenti dažādos laikos.

Pirmā sajūta, pag, es taču visu laiku gaidīju, kad pēc slimošanas viņš atgriezīsies darbā. Kaut ko iecerēju, regulāri iedomājos. 

Vispirms, gluži sadzirdami un nesajaucami, prātā nāk Aināra smiekli, sarunas, domas.

Fenomenāla atmiņa, kas katru nejaušu sarunu pārvērta aizraujošos stāstos par notikumiem un detaļām, kas zināmo pārveidoja un atklāja jaunā veidā.

Un visam pa vidu labvēlīga pasmiešanās, asprātīgā un jocīgā ieraudzīšana pat ikdienišķos notikumos, arī savos trūkumos vai neveiklībās. Smaidi par parasto, pārsteidzošo.

Viņš bija ļoti enerģisks. Ja ienāca telpā, tad lielākoties tas bija pamanāms. Dzīvīgs, aizrautīgs, klātesošs. 

Priecīgajai un aktīvajai komunikācijai bija liels pamats. Ļoti dziļas zināšanas, stipras vērtības, kuru vārdā viņš bija gatavs cīnīties par patiesību, demokrātijas kvalitāti, neatkarīgiem medijiem, stipru žurnālistiku. Arī par krietnumu, godīgumu, darbīgumu.

Es ļoti vēlētos, lai šajā nejaušo atmiņu birumā neiejuktu svarīgākais par Aināra padarīto.

Nelielajā Latvijas mediju pētnieku pulkā viņš bija spilgts un svarīgs. Īstenībā, neaizvietojams un unikāls. Viņa raksti un grāmatas veido nopietnu un kvalitatīvu mūsdienu mediju pētniecības pamatu. Tas ir atrodams datu bāzēs un bibliotēkās, izmantojiet! 

Latvijā un pat plašāk tādu cilvēku ir ļoti maz. Aināra uzmanības centrā bija žurnālistika, tās kvalitāte un iespējas brīvi attīstīties, atbildīgums un vērtības. Ainārs kvalitatīvu, ieinteresētu, radošu un daudzveidīgu žurnālistiku uzskatīja kā neaizvietojamu un nozīmīgu demokrātijas attīstības pamatu.

Latvijas mediju pētniecībā un akadēmiskajā dzīvē viņš ieveda savus kolēģus no daudzām valstīm. Pievienoja Latvijas vārdu Worlds of Journalism globālajam projektam, ieveda Latvijas žurnālistikas un komunikācijas profesionāļus Eiropas Žurnālistikas Observatorijas lielajā tīklā. Pie viņa viesojās prominenti komunikācijas pētnieki. Viņš ir viens no tiem, kura pētījumi korporatīvās sociālās atbildības jomā lika paskatīties uz mediju praksi plašāk, ārpus pierastā peļņas un popularitātes mērķa robežām.

Un vēl mazliet par domām, runām un darbiem. Viņam patika skaļi un plaši izteikties, bet savas idejas viņš aizstāvēja un bija pietiekami ambiciozs, drosmīgs, lai ar tām arī strādātu. Vai tas bija sarežģītais amats NEPLP, kura laikā, kā pats reiz stāstīja, pirmo reizo sašķobījās veselība, lekcijas studentiem, publiska diskusija vai mērķtiecīgs darbs pie kārtējā raksta vai grāmatas, viņš turējās pie savām vērtībām un atgādināja arī citiem, ka tās var sarežģītās situācijās nepazaudēt.

Patriotisks, pārliecināts demokrāts, kas no citiem prasīja skaidru stāju un nopietnu darbu. 

Ainārs varēja vērtēt asi, būt kritisks, bet neturēja ļaunu prātu pēc strīdiem. Bija ļoti draudzīgs un labvēlīgs, mācēja paslavēt, uzsvērt padarīto, redzēja cilvēkos viņu labos nodomus, atbalstīja studentu un kolēģu centienus. 

Pirms divām dienām es citēju Aināra jaunāko grāmatu "Latvijas preses 200 gados: no "Latviešu Avīzēm" līdz digitālo mediju laikmetam" kādā no saviem akadēmiskajiem rakstiem. 

Kad Zoom sarunā ar kolēģēm no Lietuvas un Igaunijas pieminēju, ka Ainārs ir "vakar aizgājis", Tartu universitātes žurnālistikas profesore Halliki Harro-Loita pārsteigta izsaucās: "Nevar būt, viņš taču visu laiku tepat ir, nesen vēl tikāmies". Es nezinu, par kuru notikumu viņa domāja, bet teiktais ļoti precīzi attiecas uz pašreizējā laika izjūtām. Es ceru, ka Ainārs zināja vismaz daļu no šeit teiktā, ceru, ka to esmu tieši un netieši viņam pateikusi dažādos veidos.

Anda Rožukalne, RSU mācībspēks


Ir ļoti grūti uzrakstīt par Aināru Dimantu. Ne tikai, tādēļ ka nāve padara mēmu. Ne tikai, tādēļ ka sakāmā drumslas kopā nelīmējas, ne tik daudz atmiņu neskaidrības dēļ, cik aprakstāmā daudzveidības un daudzpusības dēļ. Ne tikai tādēļ, ka šaubos, vai komats šajā konstrukcijā jāliek pirms “ka” vai pirms “tādēļ”, bet Ainārs būtu zinājis un izlabojis, jo viņam bija izcilas latviešu valodas zināšanas, stila izjūta un “redaktora acs”. Varbūt, tādēļ ka  zinu tik daudz lietu, ko viņam būtu vēl vajadzējis paspēt izdarīt, izpētīt, uzrakstīt, pateikt. Arī mums kopā.

Latviešu valoda, kādā runājam un rakstām, vispār bija viena no Aināra daudzajām rūpēm. Viņa devums komunikācijas un mediju jomas terminoloģijas izstrādē ir nenovērtējams – gan sarakstīto, gan tulkoto un adaptēto, gan rediģēto grāmatu un rakstu dēļ, kurā pret terminoloģiju viņš attiecās ar to pašu urdīgo precizitāti, ar kādu atmiņā glabāja fascinējošu vēstures un novadpētniecības faktu krājumu, bet visvairāk viņa iniciētās komunikācijas terminoloģijas izstrādes grupas dēļ. Tieši viņš, mērķtiecīgi pie tā strādājot, panāca, ka vārds “medijs” ir viens no mūsdienu latviešu valodas terminoloģijā akceptētiem terminiem. Ainārs lika atcerēties par jaunlatviešiem, gan, nākot no Krišjāņa Valdemāra puses un ar viņa vērienu ķeroties klāt sarežģītiem jautājumiem, gan akadēmiskās dzīves popularizācijas kontekstā (nav nejauši, ka “Akadēmiskā Dzīve” sauca tieši viņa vadīto žurnālu), gan studentu korporāciju tradīciju kopšanas dēļ, gan latviešu valodas pierādīšanas un pilnveidošanas darba dēļ, ko viņš veica ar apbrīnojamām rūpēm, skaļu, publiski argumentētu mērķi un klusu uzcītību, praksē lietojot un veidojot latviešu valodu, tieši tāpat kā jaunlatvieši.

Vārds “rūpes” Aināru, manuprāt, vispār labi raksturo, jo, no vienas puses, tas apraksta viņa pieeju jomai, kurā viņš strādāja – rūpes par žurnālistikas kvalitāti, rūpes par liberāli demokrātiskajām vērtībām, rūpes par diskursa ētiku, rūpes par diskusiju dziļumu un teorētisko skaidrību, arī rūpes par sevi tādā Mišela Fuko aprakstītā nozīmē. No otras puses - viņš bija pārsteidzoši bezrūpīgs cilvēks, kas mūsu pārsvarā “kreņķīgo” ļaužu kopienās vienmēr pamanījās ieviest kādu priecīgāku noti un “izlādēt” nervozu situāciju, vienkārši un pietiekami ilgi, skaļi un pamatīgi smejoties. Lai cik neparasti tas arī nebūtu, tieši šīs īpašības dēļ man Aināra pietrūks visvairāk.

Ilva Skulte, RSU mācībspēks


dimants2.jpg

Manas pirmās apzinātās atmiņas par Aināru saistās ar laiku, kad, vēl skolniece būdama, TV ekrānos skatījos raidījumu “Skats no malas”, kurā kā viens no trīs ekspertiem nereti piedalījās arī viņš. Ainārs bija azartisks diskutētājs, vienmēr vokāls, varēja gari izteikt savas domas un kad pateica ko izaicinošu vai skaļu, ar sev vien tipiskajiem skaļajiem smiekliem un tiem sekojošo smīnu sejā, viņš gaidīja, kā uz to reaģēs sarunu biedri un raidījuma vadītājs. Tā tas bija arī dzīvē, vienalga, vai tas būtu augstskolā, starptautisku partneru tikšanās reizēs vai neformālās tikšanās reizēs viņa iecienītajā Avotu ielas “Trīs vīri laivā”.

Mana pirmā tiešā saskare ar Aināru bija brīdī, kad gatavojos maģistra darba aizstāvēšanai un viņš bija viens no komisijas locekļiem. Aizstāvēšana pati par sevi bija satraucošs notikums, tomēr arī studentu vidū klejoja nostāsti par to, ka Ainārs Dimants vienmēr izmanto iespēju uzdot jautājumus, bieži ar gariem ievadiem un ekskursiem, kas satraukto studentu pavisam var sabiedēt. Katrā ziņā, tas prasīja izpētīto un secināto prast ielikt plašākā kontekstā.

dimants3.jpg

dimants1.jpg

Tāda ciešāka sadarbība izveidojās brīdī, kad 2010. gadā viņš meklēja potenciālu kandidātu, kas varētu stāties doktorantūrā un, līdz ar viņu, iesaistīties starptautiskajā Eiropas Žurnālistikas observatorijas tīklā. To izveidoja profesors Stefans Russ-Mols, ar kuru kopā tika sastādīta un izdota grāmata “Žurnālistika. Mācību un rokasgrāmata” – šobrīd daudzu komunikācijas studentu viena no pirmajām mācību grāmatām. Tobrīd sāku apjaust Aināra plašo starptautisko kontaktu loku. Vēlāk ar viņa gādību Latvija iekļāvās arī Worlds of Journalism Study pētījumā, kas šobrīd pēc vienotas metodoloģijas notiek jau vairāk kā 100 pasaules valstīs un ir uzlicis Latviju uz starptautisko salīdzinošo žurnālistiskas pētījumu kartes.

Pēdējo gadu lielākie izaicinājumi Aināram saistījās ar Klausa Beka grāmatas “Mediju un komunikācijas zinātne” izdošanu latviešu valodā (2021), kurai viņš bija līdzautors un, nebaidīšos teikt, viņa mūža darbs – grāmatas “Latvijas prese 200 gados: no “Latviešu Avīzēm” līdz digitālo mediju laikmetam”. Atceros, kad Ainārs vēl tikai sāka formulēt ideju par šādu grāmatu, apzinoties nozīmīgās gadskārtas tuvošanos. Viņš neatlaidīgi un pārliecinoši uz to gāja, meklēja finansējumu. Un atrada. Žēl, ka veselība sašķobījās, un pēc grāmatas iznākšanas viņš mūsu maģistriem vairs nenolasīja nevienu “Latvijas kultūras un komunikācijas vēsture” kursu...

Ainārs augstā godā turēja latviešu valodu, bija apveltīts ar bagātu vārdu krājumu, laboja, ja kaut kas nešķita pareizi, dažkārt šķita, ka varbūt pat pārāk sīkmanīgi un uzstājīgi laboja sīkumus, bet lielās nodaļas un rindkopas nerakstīja tik raiti, kā gribētos. Vienlaikus viņš bija arī lepns vācu valodas lietotājs un jautājumos par Vāciju un vācu kontekstu jutās kā zivs ūdenī. Viņš vispār bija cilvēks ar enciklopēdisku atmiņu, plašām zināšanām. Atceros, kā dodoties komandējumos, viņš vienmēr bija izpētījis informāciju par galamērķi – valsti, pilsētu vai universitāti, kurā grasījāmies viesoties, kas pēc tam jau tika izmantots neformālajās sarunās vai “tiltu mešanai” ar organizācijām vai partneriem. 

Vairāk par visu viņā “elpoja” kurzemnieka gars. Par Kurland un sarežģīto Latvijas vēsturi un pelnīto brīvību dabūja dzirdēt visi – gan mēs, viņa kolēģi, gan ārzemju kolēģi un sadarbības partneri. Ainārs bija liela personība, ar spēcīgām pārliecībām un spēju par tām pastāvēt un iestāties. Tas varēja patikt un varēja nepatikt, bet tāds viņš bija.    

Līga Ozoliņa, RSU mācībspēks


Atvadīšanās notiks sestdien, 23. martā, Valdemārpils kapličā.