Skip to main content

Alus upes grauzdiņu krastos

Viedokļi
Raksti

Tālivaldis Kronbergs, Artūra Blumberga fotogrāfijas, Studentu medijs Skaļāk

Lai gan statistika* ir noderīga un var būt pamācoša, taču reiz bija laiki, kad alus patēriņu nerēķināja, bet alum teikšana un vara bija tik liela, ka tas pamanījās iekļūt latviešu folklorā. Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas apkopotajos materiālos par alu rodamas ne vien latviešu tautasdziesmas, bet arī ticējumi —  alus darīšanaalus svinībās, alus dziedēšanā, un alus sapnī. Piemēram, Fricis Brīvzemnieks savulaik piedāvājis šādu dziedinošu ticējumu: "Gadās, ka, dzerot tikai drusku alu, tūliņ nāk vēmiens. Lai atsvabinātos no tādas kaites, tad sestdienā pirtī jāņem savas bikses un jānoslauka ar tām trīsreiz mute. Tad kaite pāries." Protams, bagātīgu alus materiālu piedāvā arī Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuve un Krišjāņa Barona Dainu skapis.

1.jpg

Pēc ceļojuma latviešu folkloras pasaulē, laiks kāpt "Rīgas satiksmes" 5.maršruta tramvajā un doties uz Sarkandaugavu. Varētu šķist, ka tā nav kulturālākā un ar muzejiem bagātākā Rīgas apkaime. Tomēr pat skeptiķi būs pārsteigti, ka Sarkandaugavā savu mājvietu raduši trīs muzeji — Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra muzejs, Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja filiāle "Dauderi" un  Alus muzejs. Tieši pēdējais, kā jau var noprast, ir ceļojuma galamērķis. Tiesa, izkāpjot pieturā “Aldaris”, uzreiz nesagaidīs norāde, kurp jādodas, tāpēc jau pirms došanās ceļā ir vērts izpētīt karti. Var dažādi saukt Sarkandaugavu — gan par apkaimi, gan nomali, gan nostūri. Taču tā ir un paliek Rīga, un adrese Tvaika iela 44 ir jāatrod. 

6_0.jpg

Ceļojums alus pasaulē sākas ar informatīvu apskatu par alus dzīvi pasaules vēsturē, tā teikt, no dzimšanas prieka līdz postmodernajam patērētājam. Tiesa, brīvā enciklopēdija Vikipēdija ar šķirkli Alus sniedz ne mazāk informācijas, tāpēc ilgtermiņā Alus muzejam derētu pārdomāt, vai ar šobrīd piedāvāto alus Curriculum Vitae un arī tā vizualizāciju ir gana 21.gadsimta apmeklētājam, proti, tiklīdz tiek izmantots ambiciozais vārds muzejs, tas paģērē ko vairāk kā tikai ekspozīciju. Tiesa, kritisko pārdomu mirkli kompensē audiogida saturs un noformējums.

10_0.jpg

Lai arī kādas domas un noskaņojumu neradītu Alus muzeja ekspozīcijas apmeklējums, tomēr lielākais ieguvums, ja izdosies sastapt, būs saruna ar alzini Andri Rasiņu. Iespējams, tas būs arī pārsteigums, ka ne tikai vīnam, bet arī alum ir savs lietpratējs, skaidrotājs, guru. No sarunas nav jābaidās. Pastāv trīs sarunas ceļi ar Andri Rasiņu — var nezināt neko, var zināt nedaudz un var zināt gandrīz tikpat daudz (ja zināt tikpat daudz, tad esat alzinis). Visos gadījumos ieguvums būs jauns vai vismaz restartēts skatījums uz alu un alkohola lietošanu kā tādu. Jo ir dīvaini, ka uzvedības normas civilizētā sabiedrībā tiek mācītas jau no bērnības, par tām diskutē, raksta grāmatas, veido raidījumus, tiek piedāvāti pat uzvedības etiķetes kursi, taču tas, kā, piedodiet, iedzert grādīgo, tiek atstāts katra paša ziņā.

11.jpg

Kad alus tapšana izzināta, vieta apskatīta un intelekts izaicināts sarunā par alus augstajām sfērām, laiks doties ceļā. Jāsaka, ka Alus muzeju ir vērts apmeklēt ne vien, lai ļautos Sarkandaugavas pārsteigumam, bet arī tāpēc, ka a/s “Aldaris” reiz bija un arī paliek viens no Latvijas rūpniecības sasniegumiem. Ir vērts uzzināt, kas tik ļoti alum pievilina tā cienītājus, un, galu galā, Līgo un Jāņi Latvijā bez alus nav iedomājami!

Slimību profilakses un kontroles centra statistikas dati “Alkohola un citu psihoaktīvo vielu lietošana” liecina, ka uz vienu 15 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju 2018.gadā patērējām 5,3 litru alus un tikpat daudz stipro alkoholisko dzērienu